Būs pārvaldes reforma vai nebūs?

Valsts pārvaldes reformu plānu martā bija paredzēts apstiprināt valdībā. Tātad jāpieņem, ka šis plāns ir gatavs. Kāpēc tas mums pieejams vien aprakstošā, fragmentu līmenī?

Bet - arī spriežot pēc šiem fragmentiem, amatu atstājušais Valsts kancelejas direktors Krieviņa kungs, manuprāt, grasījās piedāvāt ļoti saudzējošu reformu. Turklāt, ja minēt kaut vai piedāvāto strādājošo skaita samazināšanu valsts pārvaldē tik vien kā par 7-10%, tad atļaušos nepiekrist premjeram, ka šim piedāvājumam nav analīzes un seguma. Par to valsts vadītājiem, turklāt vēl ilgi pirms Krieviņa kunga stāšanās amatā, visai kompetentā līmenī teikts no visdažādākajām pusēm, ieskaitot ES. Vai tad tiem, kuri tiešām gribēja, grib Latvijā kvalificētu pārvaldi, šo analīzes izvērsuma pamatu nesniedz, piemēram, Gundara J. Ķeniņa (Kinga) publikācijas («…kā mēdz teikt Rietumos: laba valdība valda maz. Ja vēlies labu valdītāju, dod viņam maz varas.»), tas, ko savulaik teica Gunta Veismane («no 924 valsts funkcijām pilnībā pārtraukt varētu 219, bet vēl 329 funkcijas iespējams mazināt», 2009.)? Tas, ko par valsts pārvaldi domājuši Māris Pūķis, Jevgeņija Zaiceva, Robins Mauntfīlds («Modernajā valsts pārvaldes un arī privātsektora pārvaldē ir princips pēc iespējas vairāk varas deleģēt jeb decentralizēt. Taču, ja tas tiek darīts, nenodrošinot stratēģisko koordināciju, iznākumā katra roka darīs ko savu, nevis strādās kopīgam mērķim.»), Egils Levits, Andris Kazinovskis («faktiski valsts pārvalde neveic vienu no savām svarīgākajām funkcijām - līdzsvarotu visas valsts teritorijas attīstību»), Staņislavs Keišs, Rasma Kārkliņa, Tālis Tīsenkopfs… Protams, es te saucu savas autoritātes. Bet visi šie cilvēki, manuprāt, ir domājuši par valsts pārvaldi un vērtējuši to pietiekami konkrēti, lai rastos racionāls pamats praktiskai virzībai. Taču Guntars Krasts jau pirms piecpadsmit gadiem (Biznesa Laiks, 27.02.2002.) jautāja: «Valsts pārvaldes reforma - mūžīgais rūpju bērns?» Acīmredzot vārds «mūžīgs» šīs reformas sakarā arvien ir gan politiķiem, gan izpildvarai tas mīļākais.

Jo vairāk, ja lasu, ka, piemēram, 2000. gada sākumā valsts pārvaldē strādāja 41 895 darbinieki, bet, teiksim, 2016. gada 2. ceturksnī to bija 58 139 (cits Finanšu ministrijas ziņojums vēsta, ka pērn valsts pārvaldes institūcijās tikuši nodarbināti 8% strādājošo, proti - 71 424 cilvēki). Te es gribētu zināt ne tik daudz Krieviņa kunga, cik tieši šajā posmā pie varas bijušo politiķu, premjerministru, ministriju valsts sekretāru pamatojumu tam, kāpēc viņi akceptēja šādu birokrātiskā, pārvaldes aparāta uzblīšanu. Pa vidu taču piedzīvojām pamatīgu krīzi. Iznāk, ka birokrātija no tās tikai uzbarojās. Krieviņa kungs piedāvājis noņemt knapi pusi šo «tauku». Jā, tolaik tika divas reizes samazināts valsts aģentūru skaits, un arī ministrijām padoto iestāžu skaits esot ticis samazināts par 34%, salīdzinot ar

2009. gada sākumu. Bet kāpēc tad arvien ir vietā paša Mārtiņa Krieviņa atziņa: «Valsts pārvaldē saskaramies ar to, ka daudzas lietas ir virzītas uz procesiem, tomēr vajadzētu fokusēties uz funkcijām, liekot iestādēm pārdomāt, ko tās dara un vai to nepieciešams darīt.» Tātad - neatkarīgi no tā, ir Krieviņa kungs prom no amata vai nav, pirmkārt, gribas zināt - būs beidzot jēdzīga, profesionāla valsts pārvaldes reforma vai nebūs?

Otrkārt, trīs līdz šim it kā veiktie funkciju auditi esot izgāzušies. Acīmredzot tāpēc, ka auditētāji bijuši mazāk kvalificēti par tiešajiem funkciju veicējiem un ļāvuši sev bāzt ausīs bietes. Amizieris, kurā roka roku mazgā - ne vairāk. Acīmredzot perfektam funkciju auditam nav politiskās gribas. Jo politiķi turpina uzskatīt valsts aparātu par sevi, nevis valsti apkalpojošo personālu.

Treškārt, gribētos redzēt objektīvu tā sauktās vertikālās mobilitātes novērtējumu gan politiskajā elitē, gan valsts aparātā. Tie abi būs jo efektīvāki, jo intensīvāk atjaunosies to sastāvs. Bet, ja nerimti jādzird, ka valsts pārvaldē ir kvalificētu kadru trūkums, tad nav saprotams, kas to liedz operatīvi dabūt. Pat man manos gados liekas, ka valsts pārvalde ir esošajam Latvijas stāvoklim un tam, kas tagad notiek Eiropā, pārlieku vecišķa un stagnē. Manā uztverē stagnācija nav stabilitāte, bet atpalicība. Vārdu sakot, «stipra valsts pārvalde - tā nav greznība, bet nepieciešamība» (G. Krasts).