Būs stāja, būs atbalsts

© F64

ASV prezidents Donalds Tramps man patīk labāk nekā tie Austrumeiropas valstu (ieskaitot Latviju) diplomāti, kuri lūdza ASV Kongresam palīdzību lietās, kurās izšķirošā loma, manuprāt, ir pašu šo valstu kā tādu politikas kvalitātei un tam, cik rezultatīvi šī politika rūpējusies par savas valsts sabiedrības kvalitāti, par nācijas pieķeršanos savai valstij. Turklāt es uzskatu, ka Donalds Tramps, piemēram, uzrunājot ASV Kongresu 28. februārī, akcentēja tieši šo aspektu – amerikāņu sasaisti ar savu valsti, saites, kuras līdzšinējā vara atslābinājusi vai ignorējusi. Šādā veidā viņš manā uztverē atgādināja arī ES valstu līderiem to pienākumu pret savām tautām.

Es neteikšu, ka Donalda Trampa runa man sevišķi patika. Jo es dzirdēju pamatā valsts galveno amatpersonu runājam par savas valsts iekšējām lietām. Lai arī man te Rīgā būtu gribējies krietni reljefāk, konkrētāk saklausīt stratēģiskas, pasaules attiecību konteksta lietas un to reālās perspektīvas ieskicējumu ASV prezidenta skatījumā. Dzirdēt ne tikai lielvalsts amatpersonu, bet pasaules līmeņa politiķi (70% amerikāņu gan vērtējuši sava prezidenta runu pozitīvi). Jā, varētu arī piekrist tam, ka savā runā «Tramps beidzot kļuva līdzīgs prezidentam» (Time), varētu atzīt, ka «Tramps mēģināja būt normāls» (Politico). Jo Tramps, samērā ar priekšvēlēšanu retoriku, likās kļuvis, kā teic, «labsirdīgāks». Piemēram, viņš atzina, ka NATO tomēr nav sevi izdzīvojis, NATO tomēr ir svarīgs…

Bet - te nav runa par Trampa uzstāšanos. Te ir runa par atbalsta ubagošanu, pašiem gandrīz neko neinvestējot tajā, kā dēļ šis atbalsts tiek prasīts. Es pat teiktu, kā nav kauna, nepadarījušiem kā pienākas savus mājas darbus, doties dīkt ASV palīdzību saistībā ar hibrīdkaru un kiberuzbrukumiem. Jo - neizvēršot te tā sauktā asimetriskā kara arsenāla un izpausmju aprakstu, bet runājot prasti - pretinieka veiksme hibrīdkarā (ja nav tieša iebrukuma) lielā mērā atkarīga no tā, cik viegli mūs var uzpirkt vai nopirkt. Un - vai esam tikuši skaidrībā par kiberuzbrukumu struktūru savā telpā. Vai esam izskauduši to privāto daļu (ASV pētījums liecina, ka 60% kiberuzbrukumu veic privātie, nevis valstis)?

Un tieši tāpēc es uzskatu, ka palīdzību šajās lietās mēs būsim pelnījuši saņemt tad, ja būsim kaut cik papūlējušies, lai arī Latviju varētu raksturot tā, kā Tramps raksturoja ASV: «Amerika ir spēcīga, Amerika ir lepna, Amerika ir brīva.» Ar dīkšanu un ubagošanas «diplomātiju» mēs to nepanāksim. Tikai ar pienācīgu attieksmi pret savu tautu un investīcijām tajā. Bet, atsperoties arvien no Trampa, vai «mēs esam sākuši nosusināt valsts korupcijas purvu»? Vai mūsu valstī vietējais darbaspēks un vietējie ražojumi, preces ir izteikti prioritāri? Vai politikā, izpildvarā esam tikuši vaļā no nevalsts, no citvalstu interešu lobēšanas? Ja Donalds Tramps teica: «Mans uzdevums nav pārstāvēt visu pasauli, mans uzdevums ir pārstāvēt Ameriku», tad šobrīd es lāgā nesaprotu, ko konsekventi un principiāli pārstāv mūsu, Latvijas politiķi, lai kurā partijā tie ar nebūtu. Un - vai mūsu politiķi un diplomāti neturpināja vilkt savu meldiņu vēl tad, kad virkne izcilu politikas vērtētāju labu laiku pirms Trampa jau bija fiksējuši viņa atziņu: «aiz robežas esam piedzīvojuši virkni katastrofu ārpolitikā»? Utt. Ja mēs neesam bijuši ar šo un vēl krietni daudz ko citu kā pienākas norūpēti, tad paši esam devuši, radījuši pretiniekam iemeslu cerēt, ka hibrīdkarā viņam te varētu veikties. Kam tad mēs lūdzam atbalstu? Valstij vai savai neizdarībai, savam slinkumam un politiskai izlaidībai? Par to ir jātiek skaidrībā. Donalds Tramps ar savām iecerētajām korekcijām atbalsta politikā mudina mūs savākties un tik vien kā būt valstij ar savu stāju.

Tāpēc es ceru, ka prezidenta Trampa nostāja - redzēt un vērtēt, teiksim, katru ES valsti nevis caur Briseli, bet kā tādu - vērtēt katras ES dalībvalsts kvalitāti, patību un rīcībspēju autonomi - saglabāsies. Un - pamatā balstoties tieši šajā vērtējumā, tiks definēts vai nu ASV atbalsts, vai tā atteikums. Jo manā uztverē valstis, kuras nav pienācīgi rūpējušās par savas nacionālas valsts stājas, par patības saglabāšanu un spēcināšanu, pat atrodoties ES aizvējā, šādu atbalstu nez vai ir pelnījušas.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.