Septītajā martā ES mājā projekta Kompetenču pieeja mācību saturā ietvaros notika diskusija Valodas loma domāšanas un mācīšanās procesā. Kā tas attiecas uz dzimtās valodas mācīšanu? Par latviešu valodas mācīšanu Neatkarīgā sarunājās ar Latviešu valodas skolotāju asociācijas vadītāju Anitu Vanagu. Sarunu tuvākajā laikā publicēsim. Bet mani vēl pirms diskusijas, teiksim maigi, darīja uzmanīgu viens teikums diskusijas pieteikuma, ielūguma lapā. Kaut vai tāpēc, lai tiktu profesionāli nolikts pie vietas, uzskatu par vajadzīgu izteikt savu viedokli. Pati diskusija man nelika to mainīt.
Lūk, šis teikums: «Sociālpolitiskā un ekonomiskā situācija ir ietekmējušas paradigmu maiņu dzimtajā valodā, virzoties no formālās uz komunikatīvo, no komunikatīvās - uz utilitāro, tālāk - uz integrēto u.tml.» Kur ir pretruna? Manā uztverē valoda ir viens no visu (ne tikai kultūrpolitiku un komunikāciju) aptverošajiem veselumiem. Jā, līdzīgi dzīvībai. Ar tā fragmentēšanu, pakļaušanu to ļaužu iegribām, kuri neredz valodas veselumu, spēlēties nedrīkst. Pašas valodas veseluma, pilnības uztveres dēļ to, mācot valodu skolā, nedrīkst pieļaut. Jo tas apdraud gan valodas neviendabīguma, gan tās bezgalīguma (valoda ir bezgalīga, proti, kā uzskata dzejnieks Roalds Dobrovenskis, tajā var izteikt visu) pilnvērtīgu uztveri nākamajās paaudzēs.
Bet te, šajā teikumā man, pirmkārt, nav skaidrs, kas tiek saprasts ar vārdu «paradigma», kā tiek motivēta tieši «paradigmas» (konceptuālas pamatsistēmas u.tml.) izmaiņa dzimtās valodas mācīšanā. Vai tagad paradigmu nosaka komunikatīvais, utilitārais, integrētais… kāds cits atsevišķs aspekts valodas mācīšanā vai tomēr latviešu valoda tās kopumā? Turklāt diskusijā, manuprāt, gandrīz vai nerimti tika uzsvērts šis te valodas aptverošais, sintezējošais aspekts, tā nepieciešamība, tā saistība ar katru priekšmetu skolā.
Otrkārt, man patīk tagadējā jaunā paaudze vecumā no kādiem divpadsmit līdz divdesmit pieciem vai drusku vairāk gadiem. Es saskatu tajā pozitīvu gan rīcības, gan cilvēcīgo potenciālu. Es vēlos, lai viņi, viņu domas un prāts uztur šo valsti. Tāpēc man ļoti negribētos, lai «valodas veselums» (cik zinu, ir tāds jēdziens) tā, kā tas varētu tikt izpausts skolā, kaut kādā mērā ierobežotu vai pat kropļotu skolēna «personības veseluma» veidošanu, tapšanu, kas, manuprāt, ir galvenā skolas misija. Es uzskatu, ka šis laiks, kurā dzīvojam, ir kārtējais sarežģītais laiks. Un tāpēc, ja šis «valodas veselums» tiks izmantots aplam un «garām» jaunā cilvēka personībai, mēs varam nonākt pat līdz tam, ka daļa šīs paaudzes var tikt bez jēgas iznīcināta. Es nepārteicos. Vienkārši pasekojiet lūzuma laiku ainavām vēsturē un cilvēku likteņiem tajos. Jā, ietekmes, sociālas, politiskas, ekonomiskas… ir bijušas vienmēr. Diemžēl minētais teikums nostiprina manu jau agrāko pieņēmumu, ka pakļaušanās nevis profesionālām, bet ārējām (skolai nederīgām) ietekmēm (laika, telpas, politiskā režīma, svešvalodu, izglītības politikas noteicēju kompetences iegribām, attiecīgā laikmeta marginalizācijas, fragmentācijas «modēm»…) turpina būt bezmaz prevalējoša arī valodas mācīšanā. Vērojot to visu laika gaitā, mans secinājums: jo profānāka bijusi izglītības sistēma, jo vairāk cietušas skolas un skolēni. Bet te, ja runāt tieši par sistēmu (politiku), šķiet pieļaujams un iespējams arī daudz nopietnāks jautājums - vai latviešu valoda (nacionāla valsts), tostarp ar šādiem valodas dabai (manuprāt!) apšaubāmiem «reveransiem», ir politiski nolemta izšķīšanai tā sauktajā globalizācijas procesā, kuru pašu ne tuvu nenosaka aptveroša autorība un cilvēces griba?
Treškārt, man šķiet, ka šis teikums kā tāds itin labi atklāj turpat šajā lapā uzskaitīto valodas izpratnes un lietojuma problēmu galveno cēloni. Gramatiskās precizitātes trūkums, neprasme padziļināti uztvert dažāda veida tekstus, nemācēšana lietot noteiktas lasīšanas, rakstīšanas un arī domāšanas stratēģijas... Manā uztverē šis teikums uzskatāmi liecina, ka galvenais šo trūkumu cēlonis ir izglītības politika. Plus - arī šajā gadījumā - akadēmiķes Raitas Karnītes fiksētā ekspertu (zinātnieku) nespēja uztvert un vērtēt sistēmas kopainu tā, lai no savas puses radītu gan sistēmu tās pilnībā izprotošas un aptverošas, gan kvalitatīvas un ilgtspējīgas politikas modeli.
