Saliedēšanas kompleksi
«Piemērotā brīdī», acīmredzot pēc vēlēšanām, Valsts prezidents atkārtoti nāks klajā ar iniciatīvu, kura paredz piešķirt pilsonību visiem jaundzimušajiem, arī nepilsoņu bērniem. Man Raimonda Vējoņa komandas darbs ar attiecīgu likumprojektu šķiet apsveicams. Taču ar to ir par maz.
Jo atšķirībā no Valsts prezidenta izveidotās sabiedrības saliedētības ekspertu grupas pērnā gada nogalē secinātā es uzskatu, ka integrācijas politika Latvijā ir izgāzusies. Ja tā nebūtu, tad: etniskais faktors tik izteikti nevaldītu ne vietējās, ne Saeimas vēlēšanās; - valstī ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas nebūtu ceturtdaļmiljons nepilsoņu (nav runa par automātisku pilsonības piešķiršanu, bet tieši par adekvātu naturalizācijas, integrācijas politiku laika gaitā); - polemika par to, kādā bērnudārzā un kādā skolā laist bērnus, netiktu tik bieži izteikta un uztverta bezmaz kā politiska poza, bet taptu pieņemta dabiski un bez aizspriedumiem; pastāvētu nerimta, aktīva mazākumtautību sabiedrisko pārstāvju un līderu diskusija ar varu, ar latviešu organizācijām par savstarpējo attiecību kvalitāti un turpmāko virzību (šādas diskusijas iedīgļi pastāvēja pirms slavenā valodu referenduma, bet pēc tā pozīcijas politiķi acīmredzot uzskatīja, ka ar 25% balsojušo par otru valsts valodu nav jāstrādā, tos var ignorēt, tiem var diktēt); mediju telpa nebūtu arvien tik lielā mērā sašķelta; - būtu pārvarēta Latvijas sabiedrisko mediju nespēja vietējā telpā trāpīgi un kvalitatīvi (ij satura, ij attieksmes, ij arī mentālā ziņā…) konkurēt ar Krievijas mediju Latvijai pievērsto dezinformāciju; - nenāktos brīnīties par etniskās pārstāvības disproporciju valsts pārvaldē… Utt., u.tml.
Kāpēc integrācijas politika ir izgāzusies? Galvenokārt tāpēc, ka tā tikai ļoti nosacīti bijusi pievērsta integrējamām tautām un tautībām kā tādām, to pienācīgai izpētei. Politiski pieņēmumi, vēlme kaut vai šķietami, kaut vai ar pavēli labot vēsturiskās pārestības bijuši tik stipri, ka nomākuši gribu vispirms sameklēt tādus adekvātus instrumentus, lai šīs vēlmes kļūtu efektīvas to būtībā. Piemēram, integrācijas politikas definīcijās un praksē nav ticis uztverts, saprasts un adekvāti pārtulkots valsts politikā tas, par ko Alvis Hermanis raksta savā Dienasgrāmatā (Neputns, 2016.): «… katrai valodai, katrai tautai piemīt kaut kas hermētisks. Kur ārpusniekiem ielaušanās liegta. Nelīdz ne zināšanas, ne tai vidē nodzīvotie gadi. Ir kaut kāda teritorija, kurā citiem tikt iekšā vienkārši nav paredzēts. Un viss.» Es nemāku definēt šo hermētismu, bet es Alvim Hermanim pilnībā piekrītu, jo pats to jutu, pieredzēju, mācoties savā Aviācijas institūtā. Acīmredzot mēs bijām pietiekami laba puišeļu izlase, lai šī ielaušanās ne hakasu, ne čukču, ne latviešu, ne arī krievu hermētiskajā patībā nenotiktu, netiktu aizskarta. Arī no krievu puses. Gluži otrādi, kad mana stāja nebija kā nākas, ij pasniedzēji, ij grupas biedri man teica, ka «no latvieša viņi to negaidīja». Mēs bijām solidāri, mēs lasījām mašīnrakstā sešdesmito septiņdesmito gadu mijas disidentus, bet nezinājām vārdus «stučīšana» un «ziņošana», mēs gādājām, lai institūtā paliek un diplomus dabū arī tie, kuri iebilda pret norisēm Čehoslovākijā vai izpaudās kā līdzīgi. Proti - ja tiktu saprasts un respektēts tas, ko uzsver Alvis Hermanis, tad Latvijas integrācijas politikā, skolu politikā valsts vadlīniju līmenī, manuprāt, nebūtu sevišķi grūti panākt visas politiskās nācijas (starp citu - savādi, ka par veiksmīgu taisītajai integrācijas politikai tā arī nav izdevies Latvijā uzrādīt tās ķermeni visā pilnībā) akceptu pat tam, ko vēlējās Nacionālā apvienība.
Turklāt, kas tā par saprātīgu integrācijas politiku, ja sabiedrība normālu, cilvēcīgu savstarpējo attiecību dēļ spiesta rīkoties itin kā pretrunā ar to? Es uzskatu, ka pat faktu - patlaban ap 90% mazākumtautību cilvēku runā latviski, bet 1989. gadā - tikai 20% - pamatā noteica mūsu dabiskā, cilvēcīgā saskarsme, nevis tā sauktā integrācijas politika. Bet pati politika palaikam mēģina mani pārliecināt par to, ka pat Satversmes preambula, kura nostiprināja, skaidrāk par skaidru definēja latviešu statusu valstī, mums vajadzīga nevis stabilitātei, nevis uzplaukumam un augšupejai, pat ne savu kompleksu ārstēšanai, bet to kultivēšanai. Vārdu sakot, man gribētos, lai integrācijas politika izriet no godīga, vispusīga un profesionāla esošā novērtējuma, nevis tikai no (saprātīgām) vēlamā definīcijām.