Esmu ieņēmis galvā, ka filozofi ir cilvēki, no kuriem man vajadzētu mācīties domāt. Vecums un ievirze nav svarīgi. Svarīgs personības vēriens un domātspēja. Varbūt tāpēc vēlmē izšķirt iekšējus LU VFF strīdus (par prioritāro, par resursiem...) nevis ar kvalificētu diskusiju, bet ar kritiskas attieksmes veidošanu plašā publikā, nevis ar patiesību, bet ar masu – nesaskatu progresa pazīmes.
Jo man gribētos studentu pretenzijās sajust arī potenciālu. Domātāju ģenerāciju, kura apliecinās savu spozmi disertāciju, diskusiju, publikāciju, vērtību sacensības vai vismaz situāciju vērtējuma līmenī.
Bet – ar tādiem tekstiem, kādus līdz šim laiduši klajā neapmierinātie studenti, manuprāt, var apelēt pie tādiem kā es. Cerībā, ka tie, nezinādami kontekstu un lietu jēgu, sāks plēst matus un teikt – šausmas! Taču pieteiktas tiešām nopietnas lietas: filozofi špiko tulkojumus; Latvijas Universitātes pasniedzēji nemāca tik labi, kā mēs vēlētos; mūsu kreatīvie centieni atšķiras no interesēm, kurām dod priekšroku pasniedzēji... Tās, manuprāt, ir skaidri artikulējamas, programmatiski definējamas lietas. Kāpēc tā vietā (citadiena.lv, nra.lv, satori.lv, Diena...) valda patikšana pašiem sev un sūkstīšanās?
Nopietnu apgalvojumu publiska vulgarizācija man nešķiet ne apliecinājums, ne risinājums. Pirmkārt, iedomājos, ka vidējās izglītības kvalitāte varētu būt kritusies tiktāl, ka augstskolās nonākušie absolventi nespēj kā nākas uztvert akadēmisko kursu pat tā sākotnējos līmeņos. Uztveres, saprašanas griesti zemāki, bet kurš tad atzīsies, ka nav kā pienākas sagatavots saprast. Tiek paziņots, ka pasniedzēji ir augstprātīgi, tiem jānolaižas uz zemes, jāpasniedz vienkāršāk un kaut kas vienkāršāks, ar taustāmiem piemēriem apjēdzams...
Otras iedomas rosināja virtuāli satiktais Vitja Peļevins. Pastāstīju, kas te notiek. Vārda brālis pasmējās un teica, ka viss man liktos normāli, ja es nebūtu aizmirsis, ka autora un teksta (jebkura teksta) attiecības laika gaitā ir krasi mainījušās. Debesis ir tikpat zilas, zāle zaļa, ļautiņi maitas, taču gadās izņēmumi, bet mainījusies ir vārdu atbilstības tabula. "Mūsu laikos rakstnieks, figurāli izsakoties, uzņēma sevī pasaules asaras un tad radīja tekstu, kurš asi skāra cilvēka dvēseli. Tad cilvēkiem patika, ja viņus grāba aiz dvēseles pa ceļam no zemstes sapulces uz katorgu. (..) Tagad no rakstnieka top prasīts, lai viņš pārveido dzīves iespaidus tekstā, kuru varēs pārdot vislabākā veidā" (V. Peļevins, T). Vārdu sakot, ja ir domas, tagad tām vajag nevis dvēseli, bet tirgu. Ja būs tirgus, tad pārdotās tirāžas apjoms, nevis paša teksta būtiskums noteiks risinājumu. Tāpēc, ja vien katram tekstam ir piešķirts atbilstošs sales pitch (te – komerciepakojums), ar to tagad var vinnēt gan vēlēšanās, gan kvalificētās, tostarp izglītības jēgas un filozofijas, diskusijās?
Tostarp "ar pamatotu pārliecību eksponēts teksts likvidētu visas šaubas" (no komentāriem pie Neatkarīgās publikācijas 25.03.2010.) arī tulkojumu autorības sakarā. Pašreizējo "aizdomu par plaģiātu" pamatojums atkal šķiet domāts tādam kā es – nekvalificētam. Tādam nav grūti uzmest aci, piemēram, V. Maikldžona (V.M.D. Meiklejohn) un N. Kempa Smita (N.Kemp Smith) Tīrā prāta kritikas tulkojumiem angļu valodā, un pateikt, ka abos ir dvīņu teikumi. Bet – es to nevaru atļauties pat apgalvot. Jo nepārzinu oriģināla (minētajā piemērā – arī tulkojuma) jēdzienu filozofisko, semantisko, etimoloģisko... lauku. Krievijas polemikā par Kanta tulkojumu attīstību lasīju, ka jāzina ne tikai oriģināls, bet arī angļu, itāļu, franču, spāņu, japāņu... tulkojumi. Un tad vēl kāds nopūtās, ka krievu valodā iespējams tulkot tikai "platoniķus". Savukārt polemikā par V. Bibihina tulkoto Heidegeru (Sein und Zeit) atradu apmēram tādu attieksmi: "Tagad Heidegers runā krieviski, bet klausās un dzird viņu tie paši, kas agrāk. Tie, kas lasa oriģinālu. Vai tas ir savējo tulkojums savējiem? Mums taču ir sabiedrība. Sabiedrībai, pat vairumam tā saukto intelektuāļu, mīļš "Heidegers bez Heidegera, Kants bez Kanta"". Tai vajagot tulkot. Ticis taču izdots plāns Dostojevskis bez Dostojevska, Rablē bez Rablē. Varbūt arī pasniegt vajag Heidegeru bez Heidegera, Raini bez Raiņa? Un tad fakultātē būs miers un filozofija kā nākas?
Sarunas ietvaros Neatkarīgajā LU pasniedzēji uzskaitīja, kā tik visa fakultātē nav. Utilitārisma nav, pragmatisma nav, eksistenciālisma nav... Absolūti līdzsvarotu programmu neesot iespējams izveidot pat vislabākajos apstākļos, kur nu vēl tādos, kad resursu samazinājums apdraud esošās programmas. Taču pastāvot LU līgumi, un censoņi varot doties uz augstskolām, kur iekoptas viņiem tuvākas lietas. Manuprāt, grūtā laikā jo sevišķi derētu studentu un pasniedzēju sadarbība zinību labad. Ne mīļais miers, bet kritiska, principiāla, kvalificēta diskusija, kura rezultētos optimālās mācību programmās un kuras augļi taptu redzami arī publiski. Vēlams, lai šajā diskusijā piedalās nevis drosmīgākie, bet gudrākie.
Vladimirs Bibihins nopakaļ savam Heidegera tulkojumam teicis: "Šodienas problēma nav tā, ka grūti, bet tā, ka tukši." Man šķiet, šī problēma lielā mērā nosaka mūsu domstarpību risināšanas veidus, koleģiālās attiecības, dažādu sabiedrības grupu, varas un sabiedrības saskarsmi... Ne tas, ka grūti, bet tas, ka tukši.