Politiskais bez cilvēcīgā ir mēsli
Viena no emocionālākajām fotogrāfijām, kas man atmiņā, ir tā, kur Kventins Tarantīno sēž uz zemes pie krievu dzejnieka Borisa Pasternaka kapa. 2004. gadā, atbraucis uz Maskavas kinofestivālu ar savu filmu Nogalināt Bilu 2, Tarantīno jau bezmaz uz lidmašīnas trapa lūdzis sagaidītājus aizvest viņu pie Pasternaka. Pasēdējis pie dzejnieka kapa, režisors esot paņēmis līdzi skumjas, sliktu garastāvokli un margrietiņu.
Iespējams, šī fotogrāfija man atmiņā tik tāpēc, ka tā simboliskā veidā apliecina man to īstenības, attieksmju un attiecību līmeni, uz kura, no kura, manuprāt, būtu jāsāk būvēt gan politika, gan jēdzīgas starpvalstu attiecības.
Ignorējot jelkādus no cilvēciskuma pastarpinātus (tostarp ideoloģiskus, oficiāli akceptētus, dogmu līmenī pieņemtus vai uztieptus) uzslāņojumus. Jo, ja mēs uzkraujam šim īstenības līmenim virsū, uzdodam par svarīgākiem politiskus, komerciālus vai kādus citus mēslus, uzdodam oficiālās nostājas par savas attieksmes mugurkaulu, tad man tas liecina, ka būtībā mums pašiem nav pat karogu un himnu. Mums ir tikai karodziņi un himniņas. Jo mēs paši kā kopums esam vien karodziņu un himniņu cienīgi. Jo mēs paši esam brīvprātīgs šā uzslāņojuma, šā pastarpinājuma (kaut vai - valsts varas) īpašums. Bez savas (!) pāri visam dominējošas īstenības, vērtību telpas. Jo - ja tu nevari pat pats savā attieksmē pret apkārtējo būt pāri šīm citu organizētajām konstrukcijām, ja tev, teiksim, Kremlis, iekārta, nepieņemama ārpolitika,… ir noteicošs šķērslis, pietiekams arguments, lai tu konkrētā vietā neredzētu, negodātu to, kas tev šajā vietā būtisks, izšķirošs, svēts (piemēram - Pasternaks), ja tev konkrētā brīža karognesēji konkrētā vietā būtiskāki par šīs vietas karogu, tad tu pats tiecies padarīt šo sev it kā nepieņemamo mūžīgu. Bet laikam taču ir ērti, ir patīkami uzskatīt (kā Uldim Tīronam teica krievu postmodernists, konceptuālists Vadims Krugļikovs), ka «visa pasaule apvienojusies tikai tādēļ, lai mani izdirsinātu. Tas vispār ir pasaules galvenais uzdevums» (Rīgas Laiks, janvāris, 2017.).
Te rodas jautājums - kas ir tava paša tikumiskā, morālā pašcieņa publiskajā telpā, mūsu publiskajās izdarībās? Kas ir tās mērs? Vai patiešām Saeima, Kremlis, Rīgas pils, Brisele, Vašingtona,… Ja jau tev tā labpatīk smērēt virsū cilvēciskajam politizētu idiotismu un savus aizspriedumus? Runa ir par to, ka tad, ja iepretī pat savam sīvākajam oponentam allaž uzvedamies kā mazākie un vājākie, ja mūsu skats slīd pāri, ignorē to, ko viņa patībā, kultūrā noteicis nevis politikas zemiskums, bet cilvēka gara lielums, tad mums pašiem paliek mazāk uzvaras vai pastāvēšanas instrumentu.
Tostarp mums problēmas sagādā pat Jaunā gada sagaidīšana. Būdami kungi savā zemē (ja tā šodien nav - paši vainīgi), mēs liekamies itin kā pārbijušies no uguņošanas tūdaļ pēc vienpadsmitiem. Es parunājos šogad ar dažiem ļaudīm, kas to dara, kāpēc viņi tā dara. Visas man sniegtās atbildes nosacīti var apkopot vienā - mēs atcerējāmies savu Dzimteni. Noraidījums Latvijas laikam, kaut kādas kremliskas pozas man netika izrādītas. Starp citu, tieši šo formulu «atcerējāmies un godājām Dzimteni» man pauda nesen no Krievijā patlaban esošā režīma uz Latviju pamukuši, vēl pajauni cilvēki. Viņi nebija tur nabagi, bet viņu uzskati nesakrita ar Krievijas varas kursu. Jā, man stāstīja arī par mentālām alkām un krievu dvēseli… Bet es daudz dzirdēju arī par dalību faktiskajā, tā teikt, latviskajā pusnaktī. Par svinēšanu kopā. Par labām sajūtām pēc pārnākšanas no Daugavmalas, kur viens otram vēlējis laimi, neprasot pasi. Un es ļoti ceru, ka vismaz kāds no tiem pāris simt tūkstošiem latviešu, kuri pēdējos gados Latviju pametuši, atcerējās to brīdi, kad viņu Dzimtenē sita gadumijas divpadsmit.
Cilvēciskā politizācija ir man nepieņemama, lai no kuras puses ar’ nenāktu. Ja tā pastāv, tad manā izpratnē būtiskais tiek nomākts, aizstāts ar sīkumaino, ar sekundāro. Pat ja šis sekundārais ietīts valsts karogā. Te nav runa tikai par Ziemassvētkiem vai Jaunā gada gaidīšanu, lai gan tieši šajās dienās, šajās lietās, šajās tēmās saskarē ar citiem un citādiem, manuprāt, būtu jātiecas īpaši uzsvērt nevis savs zemiskais, bet savs augstākais. Kventins Tarantīno 2004. gadā, devis priekšroku nevis oficiālajam, bet cilvēcīgajam, izrādīja Krievijai daudz patiesāku cieņu, nekā tad, ja būtu devies uz Kremli.