Gailis ceļas ar sauli
Klāt jaunais gads. Esam kļuvuši krietni spēcīgāki. Jo līdz ar pirmo janvāri stājas spēkā 109 tiesību akti, bet spēku zaudē tikai 33. Taču 64 no tiem spēku dabūjušajiem aktiem ir saistīti ar likumu grozījumiem. Tātad – visticamāk, Saeima arī šogad mērķtiecīgas valsts nākotnes politikas vietā turpinās grozīt nozaru birokrātijas un lobistu saražoto brāķi.
Šī un vēl citu iemeslu (piemēram, pērnās varas ārdīšanās mazā biznesa vidē, nespējot tikt galā ar lielajiem nodokļu nemaksātājiem - sk. A. Pastares vēstuli Latvijas valdītājiem u.c.) dēļ varētu saderēt ar valdību, ka 2017. gadā tā joprojām nenonāks līdz pašas deklarētajam - neradīs paredzamu un līdzsvarotu nodokļu politiku, kas līdzētu sasniegt stratēģiskos valsts izaugsmes mērķus, nepārcels nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitālu, uz patēriņu… Arī Latvijā iedzīvotāju, patērētāju (prognozētais cenu kāpums u.c.) neapmierinātība pieaugs. Tāpat kā Eiropā.
Atklāti sakot, parlamenta vēlēšanu Vācijā un prezidenta vēlēšanu Francijā iznākums man šķiet Latvijai daudz svarīgāks nekā šī gada 3. jūnija pašvaldību vēlēšanu rezultāti pašu mājās. Pirmkārt, tāpēc, ka pašvaldību vēlēšanu iznākums Latvijā ir lielā mērā paredzams. Varbūt tas novedīs pie kādām negaidītām pārmaiņām atsevišķās pašvaldībās, bet tas neiespaidos līdzšinējo politisko spektru valsts līmenī tādā mērā, lai mēs sāktu runāt par to, ka ugunīgais sarkanais gailis devis Latvijas politikai jaunu sauli. Es tai šeit pagaidām neredzu ne potenciālu, ne gribu. Pārkombinēšanās - jā. Principiāla politisko pozu maiņa - nē. Lielās pilsētas, domājams, paliks katra pie saviem ratiem. Lai arī tieši lielajās pilsētās Saeimas partijas pārbaudīs savu izdzīvošanas potenciālu parlamentā. Bet - bez lieliem panākumiem. Jo Saeima - tā ir cita opera.
Otrkārt, pašvaldību vēlēšanu iznākums Latvijā situāciju Eiropā neietekmēs. Taču vēlēšanu iznākums Vācijā un Francijā gan var aktivizēt arī Latvijai būtiskas svārstības jau tā pietiekami nenoteiktos Eiropas procesos. Tieši šo procesu neprognozējamība, sākot ar ekonomiku un beidzot ar sociālo jomu, neparedzamība dara tramīgu. Aiz Brexit redzama vēl vesela virtene situāciju, kuras var evolucionēt uz vienu vai otru pusi atkarībā no tā, kas un kā notiks Francijā un Vācijā. Turklāt man šķiet, ka Eiropas Savienības (ES) līderiem pagaidām nav nekā adekvāta, ko likt pretī procesiem, piemēram, ES dibinātājā Itālijā vai Nīderlandē, ja tie aiziet ES kopībai nelabvēlīgā gultnē. Atgādināšu, ka par referenduma iespējamību savās zemēs ieminējušies arī dāņi, zviedri, čehi… Var gausties par populistiem, par Lepēnas Nacionālo fronti Francijā, Piecu zvaigžņu kustību Itālijā, Hersta Vildersa izlēcieniem Nīderlandē… bet pagaidām man šķiet, ka šo populistu idejas var izrādīties attiecīgo valstu sabiedrībai pieņemamākas un konstruktīvākas nekā ES līderu savienības saglabāšanai piedāvātie šļupsti. Brisele joprojām vēlas būt baltrocīte un skatīties uz pasauli pār ASV plecu. Liekoties neredzam, ka Eiropā notiekošais lielā mērā ir salīdzināms ar Donalda Trampa panākumu iemesliem tajā pašā Amerikā. Es negribu populisma uzvaru. Es gribētu, lai tiek pienācīgi un laikmetīgi modelēta «kopējā māja». Tāpēc, ka šajā variantā es saskatu mazāku apdraudējumu Latvijai. Proti - es šobrīd neredzu Latvijā pietiekami organizētu un gudru spēku, kurš spētu patstāvīgi un savas valsts interesēs noteikt optimālu valsts kursu ne sevišķi paredzamā situācijā.
Un tāpēc es (līdz ar daudziem) šogad, un - īpaši domājot par «kopējo māju», izceltu Eiropas (Latvijas) kolektīvās drošības faktoru, kura nozīme šogad manā uztverē tikai pieaugs. Lai arī trešā pasaules kara iespēja kā drauds nav atmetama, domāju, ka tas šogad nesāksies. Tāpat kā nebūs šovasar prognozētā Krievijas iebrukuma Latvijā. Bet - tas nenozīmē, ka drošības faktors pārstās dominēt. Terorisma ekspansija turpināsies. Un - ES pagaidām nav daudzpolāras pasaules, tai atbilstoša valstu kooperācijas scenārija, tai nav scenārija, kā samierināt, kooperēt globālās intereses ar nacionālajām. Bet, ja ES līderi neatradīs efektīvu alternatīvu, tad uz viļņa būs tie politiķi, kuri spekulē ar nacionālismu un valstu ekonomisko beztiesiskumu. Naidīgums attieksmē pret ES ir viņu programmas daļa. Turklāt - jau pirms dažiem gadiem lasīju, ka «jaunais ASV izolacionisms nozīmēs to, ka NATO vairs neko nenozīmē» (Dž. Sendbruks). Pagaidām lāgā nevar pateikt, kādas īsti šajā ziņā turpmāk būs ASV attiecības ar Eiropu, ar aliansi. Valstis nav drošas, ciktāl tagad var paļauties uz ASV. Arī tas satrauc. Turklāt - nedrošību vairo arī ES nespēja apgūt neizsīkstošo bēgļu masu. Tāpēc es piekrītu tiem daudzajiem pētniekiem, kuri uzskata, ka migrācijas krīze turpināsies, jo nav novērsti iemesli, kas to radīja, ka Eiropa cīnās ar sekām, nevis cēloņiem. Tāpēc arī šīs krīzes gaita ir neprognozējama. Acīmredzot tieši šogad un nākamgad taps skaidrība par to, kā mainīsies un vai mainīsies valstu savstarpējo attiecību sistēma Eiropā un ne tikai Eiropā. Pagaidām konfrontāciju izslēgt nevar. Visticamāk - turpināsies karš bez kara.
Kopumā - ja ne pārliekais neparedzamo situāciju lērums, es apgalvotu, ka Eiropu (Latviju) gaida pagrūts, tramīgs, taču nebūt ne bezcerīgs, traģisks gads. Gailis ceļas ar sauli. Ja ir mērķis, to vērts iegaumēt.