Gads bez lieluma
Pareizo vārdu šī gada politikas raksturojumam man pateica priekšā kolēģa Imanta (Vīksnes) virsraksts Gājēju uzdevums – izdzīvot tumsā (NRA, 23.12.2016.). Atcerējos, ka mēs taču esam gājēju tauta. Mums bez Ziemassvētkiem un Lieldienām bijuši pat Jurģi. Turklāt ar Jurģiem vai bez mēs, iespējams, nekad neesam bijuši gājēji tik lielā skaitā kā pēdējos gados. Un – tā kā gājēju uzdevums ir izdzīvot tumsā, mūsu politiķu centieni kļūst daudz saprotamāki. Politiķi ražo tumsu, cenšas sagatavot mūs izdzīvošanai un aiziešanai laikus, kamēr vēl neesam nekur aizgājuši.
Runa te nav par laiku, bet tikai par politiķu saražoto tumsu. Pašam laikam, iespējams, nav nekādas vainas. Jaunā gada sākumā jūs lasīsiet Neatkarīgajā interviju, kurā sacīts, ka šis ir ļoti gaišs laiks tam, lai cilvēks atrastu pats sevi, savu pamatu. Un - es nekādā ziņā negribu saukt šo par tumsas gadu. Darba cilvēki, kultūras cilvēki šogad bija visai dāsni gaismas nesēji. Taču Latvijas varai šis gan bijis, manuprāt, viens no izteiktākajiem tumsas gadiem pēdējo padsmit gadu laikā. Gads bez lieluma. Varbūt jūs varat, bet es nevaru nosaukt 2016. gada politiķi ne ar plusa, ne ar mīnusa zīmi. Stampāšanās, mīcīšanās, ne uz priekšu, ne atpakaļ… Turklāt es uzskatu, ka vairākumā (!) gadījumu vara būtu varējusi no ļaušanās tumsai vai tumsonībai visai elementāri, profesionāli izvairīties. Bet - nav gribējusi.
Kas man liek tā runāt? Neatkārtošu nupat medijos vairakkārt redzētos, ar politiku saistīto gada notikumu raksturojumus. Uzsvēršu vien dažas izpausmes, kuru savešanai kārtībā, manuprāt, nevajag brīnumus, kurām pietiktu ar politiskās varas gribu un profesionālu katras amatpersonas attieksmi pret saviem pienākumiem.
Tātad, pirmkārt. Gudri ļaudis, pētnieki, uzņēmēji, pat pašvaldību vai valsts administrācijas pārstāvji ne tikai šogad ir teikuši valsts politiskajai varai, ka mēs veidojam izteiktu fiskālo (ierēdņu), nevis valsts attīstības budžetu, ka faktiski politiķi, Saeimas deputāti ir ļāvuši ierēdņiem aizstāt likumdevēju. Šogad atkārtojas tas pats, turklāt izrādās, ka politiķiem, koalīcijai joprojām nav priekšstata par stabilu nodokļu sistēmu. Saeima uzskata par labāku nevis to radīt, bet teju diennakti no vietas izrādīt sevi kā tirgus sievu bars. Vēlēšanu gaidas aizmiglo skatu uz valsti. Tumsa.
Otrkārt, es nepiekrītu Valsts prezidenta sacītajam, ka sabiedrība ir divkosīga attieksmē pret izglītības un veselības reformu. Ja neviens no valsts varas līmeņiem līdz šim nav vīžojis profesionāli, uzskatāmi pamatot vienas un otras reformas efektivitāti, to pozitīvo rezultātu gan katrai atsevišķai vietai, kuru tā skars, gan valstij kopumā, tad manā uztverē tā ir tumsonība no valsts varas puses. Es piekrītu tiem, kuri saka: pierobeža bez cilvēkiem ir cilpa Latvijas kaklā.
Treškārt, ko citu, ja ne ielaistu tumsonību apliecina šī gada ņemšanās ap VID un KNAB priekšnieku krēsliem? Tikai to, ka politiskā vara ir jau tiktāl izlaidusies, ka tai vairs lāgā nerūp daudzmaz jēdzīgi piesegt pat pašai savu pakaļu. Proti, cik var noprast, varai nav it nekādas savlaicīgi un pārdomāti sagatavotas ne politisko, ne augstāko administratīvo kadru rezerves.
Ceturtkārt, es piekrītu tiem, kuri apgalvo, ka par valsts, par latviešu nācijas galveno problēmu kļūst depopulācija. Man personiski nebūtu lielu iebildumu pret tā sauktajām deputātu kvotām, ja es redzētu valsts politikā darāmo sakārtotu atbilstoši tā nozīmības pakāpei. Diemžēl sava ķeša, sava interese izrādās ja ne tuvāka, tad vismaz skaļāka.
Piektkārt, nav ko lamāt populistus, ja ikviena (!) koalīcijas partija šogad palaikam atļāvās koalīcijas (komandas) necienīgus populistiskus sologājienus. Šajā politisko neirotiķu kompānijā Māris Kučinskis šogad vadīja valdību ne ideāli, tomēr ciešami. Uzskatu to par vajadzīgu uzsvērt tāpēc, ka valsts politiskais jumts šogad palaikam centās aizbraukt. Diemžēl tumsā. Nevis gaismā. Jā, arī man reizēm likās, ka «katrs ministrs pats par sevi» (I. Kreituse). Tomēr pamatā es to saistu ne tik daudz ar premjeru, cik ar pašas Kreituses kundzes tēzi: «Atbildība Saeimā - tā ir pilnīga bezatbildība.»
Sestkārt, domāju, ka mēs kopumā bijām inerti, pasīvi savā attieksmē pret to, kādā veidā šogad pieauga Baltijas reģiona nozīme pretspēku spekulācijās (Dž. Baidens u.c.). Drošību mēs saistām vairāk ar militarizāciju nekā politiku. Sava politiskā balss mums šajās lietās, varētu teikt, ir pazudusi.