Reformu imitācija
Izprašņāju teju desmit skolu direktorus par to, kas viņu jomā šogad bijis īpaši svarīgs. Tomēr politkorekts izklāsts varētu traucēt man izcelt to, ko uzskatu par šogad īpaši redzamu sistēmas kaiti. Tāpēc te būs tikai mans subjektīvs viedoklis.
Izņemot vienu lietu. Visi uzrunātie šā vai tā pauda savu viedokli par jauno skolotāju darba samaksas modeli. To es raksturošu ar ne tuvu ne skarbāko (no man teiktā) situācijas raksturojumu, kuru pauda Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne: «2016. gads pilnībā pagāja mērenā stresā, mēģinot saprast, kā būs dzīvot pēc jaunā pedagogu darba samaksas modeļa ieviešanas. Neziņa ilga līdz pat septembra beigām, kad bija sastādīta tarifikācija. Galvenā rūpe bija - kā ar esošo naudu organizēt mācību procesu tā, lai neciestu skolēni. Pēc tam jau domājām par to, lai pārāk nenodarītu pāri arī skolotājiem. Neziņa ir joprojām, jo nav zināms, vai mācību gada beigās būs kāds ietaupījums un varēs izmaksāt arī atvaļinājuma naudas vai tieši otrādi. Neskaidrība ir tādēļ, ka nav paredzams, cik daudz kolēģi slimos vai neslimos, cik būs nepieciešams apmaksāt stundu aizvietotājus.»
Bet arī šis salīdzinoši maigais viedoklis man der kā ilustrācija turpmāk sacītajam. Jo apliecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nespēju novest oficiāli ļoti ilgi (vismaz kopš 2003. gada) lolotu ideju līdz perfektai kondīcijai. Tādai, lai šī reforma visos nozares līmeņos (turklāt koleģiāli un līdzvērtīgi visās ministrijās, kuru pakļautībā ir kāda izglītības iestāde, uz kuru šī reforma attiecas) tiktu saprasta, apjēgta un uztverta bez jelkāda bezjēdzīga stresa un neziņas, bez vajadzības minēt un pārtikt no pieņēmumiem, kā tas izvērties patlaban.
Man subjektīvi pats svarīgākais šogad izriet no triju izglītības attīstības koncepciju, programmu (pareizāk būtu teikt «vīziju») savstarpēja salīdzinājuma (līdz 2005., līdz 2013. un līdz 2020. gadam). Iespējams, salīdzināmās mērķu definīcijas tajās var saukt par pēctecības nodrošinājumu, par ģenerālo ieviržu saglabāšanu vai vēl kaut kā, taču gribētos tomēr saskatīt, ka ikviens šāds nākamais dokuments balstās vismaz kaut kādā, pateicoties iepriekšējam, padarītā līmenī. Līmenī, kas ne tikai variē no papīra papīrā nolūku sarakstu, bet spēj apliecināt un pamatot, ka ikviena jauna koncepcija tikusi radīta, pateicoties reāli sasniegtam augstākam sistēmas (izglītības) kvalitātes līmenim. Taču, ja 2016. gadā ne tikai žurnālisti, bet arī izglītības speciālisti bezmaz burts burtā atkārto medijos 2001. gada virsrakstus (kaut vai - Latvijas izglītības sistēma sagatavo mazkvalificētu darbaspēku utt.), tad es uzskatu, ka IZM visu šo laiku pietikusi ar rutīnu un reformu PR. Bet lietās, kas gādā par izglītības kvalitāti, par izglītības saturu, par minētajos dokumentos noteikto mērķu piepildīšanu atbilstoši to jēgai, devusi priekšroku ciniskai rīcības imitācijai.
Acīmredzot ir nonācis tiktāl, ka ierēdņi «no izglītības» nomāc ekspertu kopumu. Kā citādi skaidrot to, ka, piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) nav pienācīgu izglītības kvalitātes (un politikas) vērtēšanas kritēriju. Šo «nav» es atļaujos vispārināt, gan balstoties izglītības kvalitātei, saturam pievērstās, kaut cik analītiskās publikācijās, gan man zināmos piemēros, kad formāla kasīšanās valdījusi pār profesionālu vērtējumu. Kas tie par kritērijiem, ja mērķis paredz, piemēram, ka «izglītība 2020. gadā būs radošu domāšanu un problēmrisināšanu veicinoša; individualitāti un talantu stimulējoša; pedagogi būs radošāki; izglītības saturs elastīgāks», bet konkrētā saskarē ar skolām valda labi ja XVI gadsimtā definētā J. A. Komenska pieeja. Skolotājam (!) jāiekaļ un jāiegaumē IKVD un citu IZM ar «attīstību» saistīto institūciju demonstrētie viedokļu paraugi. Kā pedagogi kļūs radošāki, ja LIZDA pētījums liecina, ka 57,3% no tiem jūt savu profesionālo brīvību apdraudētu, bet 72,4% domā, ka viņu darbs tiek pārlieku kontrolēts?
Savukārt, ja ministrs Kārlis Šadurskis uzskata, ka priekšlikumu izstrādē ieguldīts liels darbs, kāpēc tas nav publiski redzams? Nav redzama ne pienācīga argumentācija, ne polemika, ne kvalitatīvs rezultāta garantiju pamatojums, ne konkrēti definēts profesionāls (arī finansiāls) atbalsts no IZM institūciju puses (piemēram, kaut vai IZM šī gada ideju par mācību gada pagarināšanu, brīvdienu ilgumu... pamatojumā iztiekot ar apgalvojumiem, bez atklāsmes saistībā ar mācību saturu, ar izglītības kvalitāti). Bet, ja ministrs konstatē sistēmas pretdarbību nozares politiskajām iecerēm, tad tas nozīmē, ka - vai nu viņš nav spējis parūpēties par adekvātu komunikāciju ar «sistēmu», vai arī nav bijis pietiekami apķērīgs un profesionāls, lai noteiktu tādu nozares kursu, kas neproduktīvu pretdarbību iznīcina bez liekas muldēšanas.
Turklāt, ja parādās secinājums, ka «skolēnu uzrādītie rezultāti daudzu gadu garumā liecina par stagnāciju Latvijas izglītības sistēmā» (Diena, 8.12.2016.), ja «neapmierināti ir visi - skolotāji, vecāki, sabiedrība» (D. Eglīte), tad skaidrs, ka būtībā nekādas izglītības reformas valstī nav. Ir politiskās un pārvaldes elites lietoti vārdi bez profesionāla, valstiska seguma.