Katram – iekšējās gaismas svētkus
Ziemassvētku stāsti man nepadodas. Laikam tāpēc, ka mans Ziemassvētku tēls un jūtas ir ietīti bērnībā. Un tur arī paliks.
Jo, tāpat kā zvaigznes stāvēja virs mums, tāpat kā sniegpārslas viļņoja ap mums tolaik, kad mēs ragavās braucām uz baznīcu, pār mani vienmēr stāvēs to ļoti ticīgo vai vienkārši labo cilvēku mīlestība, kuru es un mani vienaudži jutām gan tikko dzimušajam Jēzum domātu, gan itin kā arī mums katram pievērstu. Tie bija ļoti nabadzīgi Ziemassvētki. Pusotrs desmits kaimiņu pēc baznīcas sanāca vai nu pie manas vecāsmammas, vai kāda no kaimiņiem. Pieaugušie dziedāja, kaimiņu Tekle viņus vadīja, mēs ēdām vienkāršus ēdienus, pieaugušie iedzēra, bet mēs, bērni, tajā visā, pretēji ikdienai, nejutām vajadzību sevi skaļi izrādīt. Mums bija mācīta Klusa nakts.., Jūs, bērniņi, nāciet… pa dzejolim. Bet tie nebija priekšnesumi. Tā bija iekļaušanās. Iekļaušanās mīlestībā. Un es, arī pieaudzis, jau padzīvojis, negribu atmest šo naivo četrgadīga, piecgadīga bērna Ziemassvētku uztveri. Varbūt laika gaitā esmu vairāk apjēdzis, taču nevaru apgalvot, ka esmu ticis augstāk mīlestības, dvēseliskas kopsajūtas, arīdzan ticības izjūtā vai izpratnē. Galu galā - tā ir mana darīšana. Jo es pieņemu kā savu to, ko reiz teica Imants Ziedonis: «Ziemassvētki ir cilvēku iekšējās gaismas svētki. Mēs gaidām mirdzumu no iekšienes! No sevis, no tā, kas sevī.»
Es neesmu baznīcas cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka mans «mirdzums no iekšienes» neatbilst tam Ziemassvētku mirdzumam, ko es saņēmu bērnībā. Varbūt to iespaidoja arī vecāsmammas pāragrā nāve, kuras dēļ man bija jāpamet Tekle, Aļba… vide, kas uzturēja manus bērnības Ziemassvētkus. Lai arī man laimējās - Ziemassvētki manā dzīvē nepārtrūka. Tieši «pareizajos» laikos un savos «pareizajos» darbos esot, es jutu vajadzību būt baznīcā biežāk nekā tagad. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka baznīca man šķita labākā vieta iespējami atklātam un pilnīgam pašvērtējumam. Es necentos šo vajadzību slēpt un doties tās dēļ kaut kur tālāk no savas Maskavas forštates. Protams, to pamanīja. Bet arī tad atradās cilvēki, kuri gribēja mani pa savai modei aizstāvēt. Man laimējās. Domāju, tāpēc, ka tieši Ziemassvētki iemācīja mani būt skaidrībā ar sevi.
Tādēļ manā Ziemassvētku uztverē neko nemaina arī gudru cilvēku - filozofu, baznīckungu polemika (vai spekulācijas) par to - ir vai nav Jēzus «dzimis 3000 gadus pirms Kristus» (L. Pužols); ir vai nav Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts, lai top Tavs vārds… ēģiptiešu teksts; tas, cik faraonu pirms Jēzus staigāja pa jūru un pārvērta ūdeni vīnā; bija vai nebija Jēzus Mesija (apustuļiem Jēzus aizliedza to teikt); ir vai nav patiesa konstatācija: 99% kristiešu - stihiski neokristieši utt. Primāra ir Betlēme. Pārējais ir sekundārs. Pārējais ir fons.
Tomēr… vienu aspektu, uzsverot, ka neesmu baznīcas cilvēks, man te gribas izcelt. Savulaik, pēc PSRS sabrukuma, šķiet, Borisa Jeļcina laikā, Krievijā radās trāpīgs apzīmējums tiem ļaudīm, kas agrāk baznīcā netika redzēti, bet nu, sevišķi Ziemassvētkos un Lieldienās, pārpildīja tās. Viņus iesauca par «svečturiem». Varbūt tas attiecas arī uz mani. Tomēr es šķietos redzam svētkos (Ziemassvētkos un Lieldienās) baznīcā ļaudis, kuri patiesi tic, kuri pievēršas Mesijam (Kristum) kā cilvēces atpestītājam, kā tam, kurš nosaka viņu ticības, kristietības jēgu. Un es šķietos redzam tos, kuri baznīcā ienākuši tikai paturēt svecīti, kuri gaida vien mesiju (ar mazo burtu). Tas arī labi, bet viņi grib Dievu, nesākuši ticēt paši sev. Savai lomai un savai daļai sevis un cilvēces pestīšanā. Viņiem centrā ir sveces turēšana. Nevis liturģija.
Bet Tertuliāns teica: «Dievs cilvēciskosies, lai cilvēks dievišķotos.» Cieta cilvēce un cieta Kristus. Ja šīs vienības (Dievs cilvēkā, cilvēks Dievā) nebūtu, nez vai kristietība būtu izdzīvojusi savas pāris tūkstošgades. Es te varētu pat nelietot vārdu Dievs, vienalga sanāktu tas pats. Jo neviens mani bez manis paša dalības nepadarīs dziļāku un pilnīgāku. Arī tāpēc Betlēme ir primāra. Nevis fons. Jā, Ziemassvētki atnāk pie mums, izriet arī no mūsu gaidām tapt laimīgākiem, labākiem, cilvēcīgākiem. Un tomēr - ir par maz cerēt vien uz kādu no āra nākušu garīgu vai materiālu palīdzību, brīnumu. Nenosvinējušiem, kā teica Imants, savus «iekšējās gaismas svētkus». Tos arī katram šajos Ziemassvētkos novēlam - īstus savas iekšējās gaismas svētkus.