Plāns rosībai. Nevis rezultātam
Sarunā ar Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektori Guntu Līdaku (sk. Neatkarīgā, 12.12.2016.) mēs runājām par pašām pamatnostādnēm, taču nepateicām, ka pastāv arī Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.–2020. gadam īstenošanas plāns.
Definēts, ka «plāna mērķis ir piedāvāt konkrētus rīcības virzienus un pasākumus pamatnostādņu projektā izvirzītā mērķa sasniegšanai, noteikt atbildīgās institūcijas un pasākumu realizācijas termiņu, kā arī sniegt indikatīvu nepieciešamā finansējuma norādi plānā paredzēto pasākumu jeb aktivitāšu īstenošanai».
Nopietni vārdi, kuru saturs varētu likt apšaubīt manu un Guntas samērā vienoto viedokli par to, ka «pamatnostādnes neatrisina tos praktiskos jautājumus, kas ļautu tikt ar problēmām galā». Jo plānā taču it kā vajadzētu ietilpt šīs prakses arhitektūrai. Tomēr - es palieku pie sava.
Un, pārlasījis plānu, vēl vairāk sliecos piekrist profesoram Sergejam Krukam, ka paredzamais sarežģītais mediju pārraudzības modelis nodarbosies pats ar sevi. Jo, manuprāt, arī plāns ir tendēts vairāk uz rosīšanos nekā rezultātu.
Pirmkārt, tāpēc, ka plāns droši vien rakstīts kabinetā, neveicot nekādas darbības «laukā», reālajā telpā. Proti, iztiekot bez tā, par ko runāja Gunta - bez sabiedrisko mediju audita, bez resursu izlietojuma lietderības novērtējuma… Kā var plānot, zīžot pirkstu?
Otrkārt, kā jau teicu sarunā, es nesaskatu, ka pamatnostādnēs būtu pienācīgi fiksēts sabiedrisko mediju stratēģijas līmenis gan satura, gan tehnoloģiskā aspektā. Pat pašu pamatnostādņu mērķa definīcija, manuprāt, rada iespaidu, ka principā ar saturu, ar kadriem, ar programmu kontekstu viss ir kārtībā, diezgan ar taktisku, visai «kosmētisku» evolūciju, bez lielām reformām. Tas redzams arī plānā. Bet manā subjektīvajā uztverē sabiedriskais radio turas brašāk, taču TV satura konteksts ģeometriskā izteiksmē arvien vairāk tuvojas plaknei. Ir gan labi izņēmumi, kuri apliecina potenciālu. Taču, ja radio galvenais vārds man pagaidām ir «investīcijas», tad par galveno vārdu TV man arvien vairāk top «galvas».
Es spriežu tikai kā šo mediju patērētājs. Un man, piemēram, negribas, lai sabiedriskie mediji ar sevi aizvieto sabiedrību. Taču man šķiet, ka sabiedrības visā tās daudzveidīgā krāšņumā tur paliek arvien mazāk. Man negribas, lai par «realitātes atslēgām» medijos kļūst tikai politiķu, ierēdņu un raidījumu vadītāju sejas. Man negribas, lai sabiedriskajos medijos līdzekļi kļūst par mērķiem. Tas, šī nerimtā spēle un spēlēšanās ar visu ko varbūt der auditorijas piesaistei un reitingiem, taču ļauj pieskaitīt sabiedrisko mediju bezmugurkaulnieku sugai, kurai vērtību, labo un slikto katrā (!) gadījumā izteic vai nu propagandas, vai spēles līmenis. Turklāt man šķiet, ka ir samērā nopietni jādomā par iemesliem tam, ko Mārcis Bendiks intervijā Neatkarīgajai sauc par tradicionālo mediju miršanu. Kā dabūt un vai ir iespējams dabūt atpakaļ zaudētās auditorijas, kuras pārvietojušās uz mobilajiem telefoniem u.tml.? Šo aspektu KM palaidusi garām.
Treškārt, ja nav iespējams protagonistisks, teiksim, valsts spožāko intelektuāļu, sabiedrības pazinēju, pētnieku un veidotāju (protams, arī mediju profesionāļu) radīts redzējums, tad gribētos, lai kāds pirms šo pamatnostādņu un plāna rakstīšanas būtu pacenties skaidrot, ko tad grib pati sabiedrība. Un tad kritiski vērtējis šo gribēšanu. Ciktāl tā saskan ar mūsu priekšstatiem par kultūrtautu, nedara kaunu ne mūsu senčiem, ne mazbērniem, ne laikmetam, kurā gribam pastāvēt. Te jāpiebilst, ka no otras puses es vēlētos redzēt arī profesionālu tā sauktās mondiālās mediakrātijas iespaida analīzi un slēdzienus, ko tā vērta, kas tai jāliek un vai ir jāliek pretī. Iztikt šajā sakarā tikai ar riešanu uz Krieviju nozīmētu vien mūsu politiskās šaurpierības apkalpošanu. Turklāt - Kultūras ministrijai pat piestāvētu domāšana šādās, plašākās kategorijās, no kurām tad izrietētu vēlamajam rezultātam, nevis pamatā «kantora» funkcionēšanas profilam pievērsts plāns.
Es nenoliedzu, ka arī šim «kantora» līmenim plānā ir jābūt. Jā, tur ir visnotaļ apsveicamas un lietišķas darāmā fiksācijas, minēti arī to veikšanai nepieciešamie līdzekļi. Bet - es runāju par kopainu. Un šajā kopainā man ir daudz par daudz vēlamā konstatāciju pretstatā precīzās formulās un skaitļos izteiktai reāli panākamai īstenībai. Tāpēc gan pamatnostādnēs, gan plānā reālais, praktiskais rezultāts man stāv diezgan lielā miglā.