Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas universitātes "gojko mitiču" (publiskais rupors – A. Leimanis) izteikto apgalvojumu adresātiem un oponentiem: asociēto profesori, LU Vēstures un Filozofijas fakultātes domes priekšsēdētāju Elgu FREIBERGU, dr.phil., profesori, LZA akadēmiķi Maiju KŪLI, LU VFF filozofijas maģistrantūras 2. kursa studentu Igoru GUBENKO, dr.phil., profesoru, LZA korespondētājlocekli Igoru ŠUVAJEVU.
– "Indiāņi" izrakuši kara cirvīti. Apgalvo, ka filozofijas studiju kvalitāte LU nekam neder, pasniedzēji piekopj plaģiātu.... Kāds ir jūsu viedoklis?
Elga Freiberga: – Ja es piekritu publiski par to runāt, vērsties pie preses, tad tas liecina par situāciju, kurā nav iespējams rast risinājumu ar tiem līdzekļiem, kuri ir manā rīcībā kā LU mācībspēkam.
Es necīnos par savas varas īstenošanu, man nav un nekad nav bijis svarīgi atriebties studentiem. Es cīnos par likuma ievērošanu, nevainības prezumpciju un, gribētos cerēt, par tiem studentiem, kuri noguruši no baumām, aizkulišu cīņām, neskaidrības par LU akreditētās programmas statusu, sava diploma leģitimitāti un konkurētspēju. Kāda ir diploma vērtība, ja studiju kursi tiek nosaukti par nederīgiem, pasniedzēji – korumpēti un plaģiāta meistari?
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka apvainojumam jābūt pierādītam. To esmu prasījusi studentiem un saviem kolēģiem. Proti – iet pa likumā un LU noteikumos parādīto ceļu. Protams, akadēmiskā vide nav nevainojama. Man nav ilūziju, ka universitāte ir ideāla vieta. Ne vienmēr tiek ievērotas visas iespējamās normas. Cilvēki un dzīves norises nav regulāras mašīnas. Bet akadēmiskajā vidē ir jābūt zināmai kārtībai. Par to jārūpējas universitātes vadībai. Vismaz augstākās izglītības jomā var izvirzīt prasību pēc racionālas un pamatotas rīcības. Lai pie tādas nonāktu, ir nepieciešama vispusīga informācija.
– Kas ir racionāla rīcība šajā gadījumā? Vai Armanda Leimaņa eksmatrikulācija?
E. F.: – Ja uzticas studentu bieži minētajam britu filozofam Bertranam Raselam, tad tā ir mūsu paradums atminēties nozīmīgākās vēlmes, bet nevis to vienu, kas tajā brīdī šķiet spēcīgākā. Lēmums par eksmatrikulāciju nebija nedz atriebība, nedz mirkļa emocijas, kā tas šodien tiek iztēlots. Studentiem tika atvēlēts ilgāks laiks, kādu stratēģiju izvēlēties. Ārkārtas sēde netika sasaukta nedz pēc šķietamās noplūdes Satori.lv, nedz pēc atkārtotām vēstulēm LU adresēs. Tā bija kārtējā studiju programmu padomes sēde, kurā tika izskatīti vairāki ar studiju procesu saistīti jautājumi. Uzaicinājums vēstules autoram bija domāts kā dialoga piedāvājums. Jautājumi, kas man šķita svarīgi, tika pateikti studentam iepriekš: 1) kāpēc tiek deklarēts, ka par studiju procesu nav iespējams runāt atklāti?; 2) kāpēc par nekvalitatīviem studiju kursiem nav iesniegtas savlaicīgas sūdzības un novērtējuma apelācijas?; 3) vai studentiem ir zināma procesuālā kārtība, kādā iesniedzamas un izskatāmas studentu sūdzības? Atbildes formas bija divas. Pirmā – publikācijas presē, kurās bija pārāk daudz nepierādītu faktu. Ar tiem tiek operēts joprojām. Otrā – agresīva reakcija padomes sēdē, kas atreferēta Satori.lv. Dīvaini, ja students nevis atbild uz jautājumiem, bet lasa jau sagatavotu paziņojumu. Vai viņš pats ir savu vārdu autors vai tikai ierocis citu rokās? Kas tad ir "mafija" – pasniedzēji, kas sazvērējušies pret studentiem? Vai varbūt otrādi – tie, kas nemitīgi deklarē iecerēto tīrīšanu LU VFF? Kas uzskatāms par pamata vēstuli? Kādas prasības tiek izvirzītas? Kur ir melu un patiesības robeža? Vai citām LU fakultātēm arī tiek solīta "kristāla nakts"?
– Drīzāk izklausās pēc "kultūras revolūcijas". Taču LU rektors, kā lasīju Dienā (18.03.2010.), nedomā, ka Leimanis būtu darījis ko sliktu.
E. F.: – Vai tiesas spriedums ir pieņemams, tiesnesim uzklausot tikai vienu pusi – vai nu apsūdzētos, vai prasības iesniedzējus? LU tas ir noticis. Spriedums izteikts, uzklausot tikai vienas puses viedokli. Studentiem ir norādīts, ka kopīgie studiju procesu regulējošie noteikumi dažiem ir saistoši, bet citiem – ne. Vai tas nozīmē, ka LU Temīdai viena acs ir atsegta un tas tiek izmantots? Vai vienmēr var uzticēties spriedumam "taisnīgs un neaizsargāts students" pret netaisnīgu sistēmu? Kas ir uzticības un neuzticības veto LU? Es joprojām ticu, ka esmu par taisnīgumu un kopā ar studentiem.
Maija Kūle: – Sabiedrība krīzes laikā kļuvusi ārkārtīgi nervoza. Tas iespraucies pat universitātes sienās. Viens LU 2. kursa filozofu puisis spulgām acīm sniedz citus cilvēkus apkaunojošas intervijas un, kas vēl dīvaināk, kļūst par LU rektora aizstāvētu varoni. Vai rektors nezina, ka par puiša uzvedību LU top iesniegumi (arī mans) Goda tiesai, ka vairāk nekā 50 studenti uzskata viņa rīcību par nepiedienīgu? Zina visu, bet gaida "revolucionāru", lai satricinātu pats savu vadīto iestādi, jo tā, lūk, notiekot progresīvajos Rietumos. Atceramies studentu ārdīšanos Francijā un citur, kad tie sāka demolēt klasiskās vērtības, pieprasīdami mainīt sapelējušo un veco profesūru un programmas. Tas viņiem beidzās ar kaunu, jo revolūcijās mēdz būt maz saprāta, bet daudz neprāta, kad vadībā nonāk ar šizofrēniju vai citām kaitēm apveltītie.
E. F.: – Revolūcijas lozungiem mēs arī varētu pievienoties, lai kaut ko mainītu. Tāpēc gribējām, lai Leimanis pasaka, kāpēc nevar atklāti runāt. Kādas vajāšanas notiek? Katram ir jāatbild par saviem vārdiem. Saruna pārvērtās par milzīgu konfliktu. Dialoga nebija. Eksmatrikulāciju ierosinājām tāpēc, ka saskatījām nevainības prezumpcijas pārkāpumu un nepierādītus apvainojumus. Uzskatīju, ka situācija ir jāaptur. Jo mierīgs risinājums nav iespējams, turpināsies studiju traucēšana.
Jautājumus var risināt tikai tad, kad tie ir uzstādīti. Un uzstādīti tie var tikt tikai pa vienam. Es Leimaņa rīcībā nesaskatu nedz kritisko domāšanu, nedz loģiku. Mums tiek dota zupa ar tārpiem un ķieģeļiem.
M. K.: – Kur slēpjas jautājums? Vai filozofijai jābūt konfliktu telpai? Domāju, ka ne. Uzskatu, ka tai jābūt visdažādākā veida mierīgu apjēgumu garīgai telpai, kas palīdz cilvēkiem. Tomēr ap filozofiju allaž pulcējas neatzīti "ģēniji", cilvēki ar nerealizētām ambīcijām, kuras tos grauž. Ja nevar citādi, tad ar intrigām, uzbrukumiem melnā biznesa stilā tiek noskatītas Latvijas filozofijā populāras akadēmiskas personības un izvēlēti visdažādākie ieroči: vieni ir "plaģiatori", kas, Kantu tulkojot, nav atkāpušies no paša Kanta vācu teksta (tiek kultivēts uzskats, ka tulkojot jābūt visdažādākajām, savstarpēji nesalīdzināmām versijām), citi – kā es – esot niecība zinātnē, kaut arī projekta zinātnisko publikāciju simtus varonīgais students netaisās lasīt.
– Tieksmi publiski pazemot nepamatojot nez vai var uzskatīt par alkām pēc principiāla, kvalificēta strīda, pat konflikta. Tas drīzāk nāk no manipulatīvo tehnoloģiju arsenāla, un vārds "plaģiāts" te laikam ir visaizskarošākais.
Igors Šuvajevs: – Gribu atgādināt, ka Kantam ir teksts Par iedomātām tiesībām melot aiz cilvēkmīlestības. 2004. gadā publicēju šā raksta tulkojumu; rakstā ir parādīts, kas notiek, ja par darbības principu izvirza melus, melīgumu, apmelošanu. Šajā saistībā norādīšu uz divām lietām.
Pirmkārt, grāmatā Kas ir apgaismība?, kurā apkopoju Kanta tekstus, es rakstu: "Iespējams, ka būtu derīgi publicēt Rolava tulkojumus, taču bez jebkādiem uzlabojumiem. Tomēr vēl svarīgāk būtu analizēt viņa veikumu, lai pamazām iestrādātu Kanta darbu tulkošanas analītiski apjēgtu tradīciju. Rolavs ir pelnījis nevis rediģēšanu un mūsdienīgu pielāgošanu, bet gan viņa darba turpināšanu un paveiktā publiskošanu." Tulkojumu esmu pamatojis, joprojām varu to pamatot, kā arī varu aizstāvēt piedāvātos risinājumus. Taču Rolava tekstu izdevumi tā arī nav tapuši. Izvērstāk par Rolavu esmu rakstījis jau 1990. gadā publicētajā rakstā Kanta idejas latviešu kultūrā (krāj. Teleoloģija un estētika).
Otrkārt, jau 1990. gadā izdevumā Kultūras Fonda Avīze (Nr. 4) ieteicu publicēt vienu Rolava tulkojumu. Izdevuma literārais redaktors viennozīmīgi iestājās par redakcionāliem labojumiem, taču neveica nekādu rediģēšanu, jo par to vienkārši nebija iespējams vienoties ar sen jau mirušo tulkotāju. Tāpēc minēšu fragmentu no Rolava tulkojuma: "Ar prāta publisko lietojumu es saprotu lietojumu, kad cilvēks izmanto prātu kā zinātnieks visai lasītspējīgai publikai. Par privāto lietojumu es saucu to sava prāta lietojumu, ko cilvēks drīkst parādīt zināmā, viņam uzticētā civilā postenī jeb amatā. Dažās darīšanās, kas skar kopienas intereses, ir nepieciešams savs mehānisms, dažiem kopienas locekļiem jāizturas pasīvi, lai ar mākslīgas vienprātības palīdzību valdība varētu tos virzīt uz publisku mērķu piepildīšanu vai vismaz atturēt no šo mērķu sagandēšanas. Te, protams, nav ļauts spriedelēt, bet jāpaklausa."
Un salīdzināšanai mans tulkojums: "Bet ar sava prāta publisku izmantošanu es saprotu tādu, kur kāds kā mācīts vīrs no tās visas publikas priekšā izveido lasītājpasauli. Par privātu es dēvēju to izmantošanu, ko cilvēks drīkst darīt ar savu prātu, atrodoties tam uzticētā civilā postenī vai amatā. Dažām lietām, kas skar kopības intereses, nepieciešams zināms mehānisms, ar kura starpniecību dažiem kopības locekļiem jāizturas tikai pasīvi, lai ar mākslīgas piekrišanas palīdzību valdība tos virzītu uz publiskiem mērķiem vai vismaz atturētu no šo mērķu izpostīšanas. Še nu tiešām nav ļauts prātot, te jāpaklausa."
Un tad nu sākas dīvainības. Tas esot plaģiāts. Taču nekādi argumenti netiek minēti. Nē, nē, vispār jau esot tikai aizdomas. Tad aizdomas pārvēršas par kritisku viedokli, publisku kritiku; melošana un apmelošana kļūst par demokrātijas mācīšanos. Vai ļauts jautāt – kurš ir atbildīgs par meliem, melīgumu un to izplatīšanu?
Aristotelis darbā Nīkomaha ētika ir rakstījis: "Nezināt, ka pastāvīga darbošanās kādā noteiktā veidā rada atbilstošas noturīgas rakstura iezīmes, var tikai truls cilvēks." Filozofijā ir nepieciešama ilgstoša ievingrināšanās. Tā laikam nav vajadzīga vienīgi truliem cilvēkiem.
Jautājums – ja rektors ir devis rīkojumu Ētikas komisijai, tad laikam viņš uztur apsūdzību. Rektoram būtu mūs jāuzaicina un jāizrunājas. Pagaidām tas nav noticis.
– Jā, Rihards Kūlis vēstulē redakcijai arī raksta, ka, "pirms komisija sāk darbu, gribētos zināt, kas ir apsūdzības subjekts., t.i., kas mūs apsūdz, lai vēlāk, pēc komisijas darba pabeigšanas, būtu iespējams vērsties tiesā". Viņaprāt, Leimanis, "kurš nav iepazinies ar Rolava manuskriptiem, nezina vācu valodu, nav noklausījies elementārkursu par Kantu, bet nācis klajā ar šokējošiem visdažādākā rakstura apmelojumiem", nez vai var būt šis subjekts. Kā tāds nebūtu pieņemams arī Pauls Bankovskis, "kura izteikumos sastopama klaja nepatiesība". Tāpat "gaisā virmojošās baumas un cilvēku sarunas pie trolejbusa" nevar būt šāds subjekts.
I. Š.: – Ir viens jautājums. Pavisam precīzs. Kāds pamats, par ko, kāpēc?
– Leimani atbalstošo studentu pozīcija diezgan tiražēta. Ko domā tie, kas viņam nepiekrīt?
Igors Gubenko: – Piecdesmit trīs filozofijas bakalaura, maģistra un doktora studiju programmu studenti atklātā 15. marta vēstulē apliecināja, ka neatbalsta Armanda Leimaņa pozīciju. Kā teikts vēstulē, mēs neuzskatām, ka filozofijas studiju programmas būtu radikāli jāmaina. Mēs atbalstām priekšmetisku un argumentētu diskusiju par studiju kvalitātes uzlabošanu, bet nesaskatām šādas diskusijas ierosinājumu Leimaņa publiskajās vēstulēs un intervijās, kas veidotas pēc vainas prezumpcijas principa. Jāpiebilst, ka pēdējos gados pēc studentu iniciatīvas vairākkārt notikušas konkrētas izmaiņas studiju programmā.
Mani personīgi ļoti izbrīnīja rektora atbalsts Leimaņa rīcībai. Filozofijas studiju programmu padomes vairākums par Leimaņa virzīšanu uz eksmatrikulāciju nobalsoja, atsaucoties uz konkrēto LU normatīvo dokumentu pārkāpumiem. Savukārt rektora apgalvojums, ka viņš Leimaņa rīcībā nesaskata "smagi sodāmu pārkāpumu", nav ticis pietiekami argumentēts šo dokumentu kontekstā. Esmu pārliecināts, ja rektora pozīcija tiek interpretēta kā Leimaņa aktivitāšu leģitimācija, tad sekas augstākās izglītības nozarē var būt visai neprognozējamas: "šoka terapija" var iziet ārpus kontroles.
I. Š.: – Rektors sola, ka publiska kritika studentam nebeigsies ar izslēgšanu. Melošana, apmelošana – tā ir publiska kritika?
E. F.: – Starp pasniedzējiem ir iedzīts ķīlis. Ir nosaukti labie pasniedzēji un sliktie. Tā ir nelāga situācija. Tā saindē studiju atmosfēru.
– Bet varbūt tas tomēr ir tikai normāls paaudžu maiņas signāls?
E. F.: – Ja tas tā būtu, tas parādītos citā veidā. Ir mums jauni pasniedzēji. Ir Edgars Narkevičs. Godīgs – pret mums, pret studentiem. Es cienu viņa skarbās replikas. Nekādu aizkulišu spēļu. Viņš ir strādājis tik daudz un labi, ka viņa izvirzīšanu profesūrai es atbalstītu. Lai uzraksta disertāciju. Taču es neatbalstīšu tādu, kurš profesūru izvirza par savu mērķi.
– Tad sakiet, kāpēc rodas pārmetumi, ka LU māca "ne to" filozofiju?
I. G.: – Es varu piekrist dažiem, ka ir analītiskās filozofijas trūkums. Tas būtu kaut kādā veidā jākompensē. Bet – no otras puses – es labi zinu arī apstākļus, ko nosaka resursi.
E. F.: – Ja mums būtu veidojusies diskusija, tad uzstādījums būtu tāds, ka, piemēram, analītiskajai filozofijai jāattīstās. Un tā lēnām attīstās. Tas, ka mēs nevaram šo nišu uzreiz aizpildīt, nenozīmē, ka tās nav. Ir kursi, kas veidoti šajā tradīcijā. Es paskaitīju – viena trešdaļa katrā semestrī. Tā ir zinātnes filozofija, tā ir epistemoloģija, tie ir Arta Sveces psihes filozofijai un cilvēka/dzīvnieka attiecībām veltītie kursi, tie ir Jurģa Šķiltera semantikas kursi... Kā trūkst? Trūkst izvēles kursu par autoriem un koncepcijām. Es būtu priecīga, ja tādi būtu. Ja studenti būtu teikuši – mēs gribam šos kursus, es būtu ar mieru iet pie universitātes rektora, lūgt naudu, lai mēs tos varētu apmaksāt. Taču tas jau no mums netiek prasīts.
– Bet kāds ir iespēju piedāvājums? Vai arī šis trūkums ir nepārvarams?
E. F.: – Nevaram visu vienā programmā salikt. Tas nav iespējams. Varam veidot kādas studiju līnijas.
Viens gan jāsaka – universitātei jādefinē un jāuztur statuss, kādā filozofija eksistē augstskolā. Filozofijai nav cilvēku resursu, lai attīstītos, nav skaidra statusa citu studiju vidū. Mēs visu laiku tiekam apgriezti, apgriezti, apgriezti... Šobrīd mēs balstāmies vairāk uz entuziasmu, nevis nodrošinājumu. Bibliotēka jāveido pašam, iepirkumi ir fragmentāri, pa pieciem gadiem var dabūt vienu grāmatu, kas man kursā vajadzīga. Kas ir zinātnes universitāte tādā situācijā?
M. K.: – Ja šai valstij būtu kaut cik godprātīga attieksme pret augstāko izglītību, tās attīstības iespējām, tad arī filozofu programmu niša attīstītos. Ar jaunajiem doktorantiem.
– Bet šīs pašas jezgas sakarā skan arī sentences – kam mazai valstiņai filozofija?
M. K.: - Pirmkārt, šīs mazās valstiņas, kura nodibinājās 1918. gadā, ideju un arī LU veidošanas ideju radīja filozofi kopā ar citiem intelektuāļiem. Pauls Dāle, Pēteris Zālīte, par kuru esam grāmatu nodrukājuši un ko tādi Leimaņi netaisās pat rokās ņemt. Otrkārt, Latvijā, LU divdesmitajos, trīsdesmitajos gados izveidojās spēcīga, sabiedrisko domu ietekmējoša filozofu skola. Pēc deviņdesmitajiem gadiem nostiprinājās studiju programmas, atvērās pasaules sakari. Filozofijai ir sava liela daļa sabiedrības apjēgšanas procesos. Sabiedrības refleksīvais pašapjēgums Latvijā pastāv pietiekami augstā, Eiropas tradīcijā iestrādātā paradigmā. Mani ielūdza Taivāna. Attīstīta valsts. Kāpēc viņiem sanāk? Tāpēc, ka māk salikt kopā IT, nanotehnoloģijas ar garīgās vides filozofijas kopšanu. Bet pie mums sākas kaut kāda jocīga "revolūcija", intelektuālo tradīciju noliegums, apspļaudīšana, kaut kāds neētisks, komandējošs, uzbrūkošs stils. Tas nevienam nenāk par labu.
