Tiesu sistēmai bērns ir prece
Līdzīgi kā likumu un visādu regulējošu normu daudzums ir tieši proporcionāls dažāda ranga zagļu un laupītāju skaitam, neloģiska apiešanās ar bērniem, ar veselo saprātu grūti savienojamu tiesībsargājošo iestāžu lēmumu virkne, vedina mani pieņemt, ka arī šīm iestādēm bērni ir prece.
Arona Tumasa vecāki ir nelaulāti Latvijas pilsoņi. Arons dzimis Rīgā, deklarēts Latvijā, un tagad viņam ir deviņi gadi. Pirmos trīs viņš dzīvoja Latvijā. Nākamos piecus - Nīderlandē (tēvam Romam Tumasam tur bija darba līgums). Tagad Arons atkal ir Latvijā. Pie tēva. Rīgas Ziemeļu rajona tiesas (tiesnesis A. Vasiļevskis) 2016. gada 11. oktobra lēmuma aprakstošajā daļā teikts, ka Arons 2016. gada 18. februārī devies uz Latviju - līdz 29. (citā vietā - līdz 23.) februārim. Taču tēvs (kuram pašam Rīgā ir 84 gadus vecs tēvs, kam vajadzīgs atbalsts) informējis māti, ka viņi abi ar dēlu turpmāk dzīvos Latvijā. Māte vērsusies Nīderlandes policijā, un tēvam tiek izvirzīta apsūdzība par bērna nolaupīšanu.
Pirms runāt ar Arona tēvu un lasīt papīrus, es gribēju aprunāties ar pašu Aronu. Tas man netika liegts, un mūsu sarunā neviens nejaucās. Arons izrādījās ļoti sakarīgs puika, kurš, mierīgi un neatskatoties uz tēvu (vai es pareizi runāju?), spēja skaidri un noteikti pateikt, ka grib dzīvot pie tēva (to viņš teica arī tiesā), ka tētis neliedz viņam saskari ar mammu un brālīti (dzīvo pie mammas), ka šeit Latvijā viņam jau ir draugi un sava, noturīga vide, kurā viņš ir iedzīvojies, bet flāmu valodu viņš pārvalda ne sevišķi, tāpēc bīstas, ka tur skolā viņam varētu būt problēmas. Latvijā viņam vieglāk. Mūsu sarunā piedalījās profesionāls jurists, un vēl ar vienu juristu es tikos tūdaļ pēc sarunas ar Aronu un Romu Tumasiem. Juristu domas es paturēšu rezervē. Piebildīšu vien to, ka tika apliecinātas Roma Tumasa spējas gan materiāli, gan citādi nodrošināt savam dēlam labus dzīves apstākļus un attiecības.
Manuprāt, tiesa nav kā pienākas ne izklāstījusi, ne pamatojusi «apstākļus, kādos bērna viedoklis rodas», lai arī apgalvojusi, ka ir būtiski tos ņemt vērā. Tiesa manā uztverē nav pat vīžojusi kā pienākas kvalificēt bērna nolaupīšanu, jo atsevišķa aizgādība pēc būtības nav tikusi nodibināta. Un, ja līdz pilngadībai bērna dzīves vietu nosaka vecāki, kāpēc šajā gadījumā tēvs piepeši it kā «neskaitās»? Manā uztverē, mēģinot savrupināt no konteksta, no situācijas būtības un demonizēt «nolaupīšanas» faktu kā tādu, tiesa formāli manipulējusi ar Hāgas konvenciju. Jo faktiski tai nav pret tēvu un viņa apiešanos ar savu dēlu ko teikt. Tas redzams arī tiesas lēmumā, ja salīdzināt tur Arona tēvam un mātei veltītos vārdus. Tiesa dikti centusies definēt «nolaupīšanu», lai arī tēvs nav veicis nekādas darbības pret bērna gribu.
Tāpēc, ja prasītāja ir māte, man nekādi nav saprotams, kāpēc tiesa, it kā apmierinot viņas pieteikumu, norāda, ka «pieņemtais lēmums nav uzskatāms par aizgādības pēc būtības nodibināšanu. Bērns tiek atgriezts Nīderlandes Karalistes jurisdikcijā, nevis mātes aprūpē.» Tātad - patversmē, bērnu namā… Kāpēc mazgadīgs Latvijas pilsonis, kurš pats to nevēlas, kuram te jau ir sava apgūta vide, bet tur acīmredzot viss sāksies no jauna, tiek atdots pat ne mātei, bet Nīderlandei?
Manā uztverē, pirmkārt, tiek ignorētas bērna intereses un griba. Saistībā ar to, otrkārt, tiek pārkāpta ANO Konvencija par bērna tiesībām (proti - ignorēts tas, ka bērns ir patstāvīgs tiesību subjekts, un bērna interešu prioritātes princips). Treškārt, pārkāpta arī EP Konvencija par bērna tiesību piemērošanu. Pats tiesas lēmums, manuprāt, uzskatāmi atklāj, ka tiesa nav «pienācīgi ņēmusi vērā bērna viedokli» (6. p.). Ceturtkārt, laists gar ausīm to dienestu viedoklis (Aronam jāpaliek Rīgā), kuri nodarbojas ar bērnu tieši un ir praktiski izzinājuši konkrēto situāciju (bāriņtiesa, sociālais dienests…). Nav definēts, kāpēc šis viedoklis ir aplams. Ignorēts arī speciālistu viedoklis. Piemēram, psiholoģes (I. Kaminska) secinājums, ka «bērna psiholoģiskais stāvoklis pašlaik stabils, emocionālā piesaiste ir vairāk novērojama pie tēva nekā pie mātes, bērns vēlas dzīvot Latvijā kopā ar tēvu».
Un vēl - manā uztverē iznāk, ka Nīderlande, Eiropai novecojot, lai savdabīgi, bet cīnās par katru savu potenciālo nodokļu maksātāju, grib to saglabāt sev, kamēr Latvija ir gatava pakalpot citiem tiktāl, ka ne tik vien nesargā savējos bērnus, bet, ignorējot objektivitāti, izmanto tiesu to izstumšanai no Latvijas.
Diemžēl šī oficiālā nejēdzība mani nepārsteidz. Jo šis ne tuvu nav vienīgais tāds stāsts, ko zinu. Tāpēc arī atļaujos pieņēmumu, ka Latvijas tiesu sistēmai bērns kļuvis par preci.