Tie, kuri ignorē emocionālo – profāni
Straupes narkoloģiskās slimnīcas virsārstes Daces Raitumas slimnīcas iespējamās slēgšanas gaitai veltītais rezumējums: «Emocionālie argumenti mūsu dienās nevienu neinteresē» mani sakaitināja ne pa jokam. Ja tiktu runāts par atsevišķiem cilvēkiem vai lokālām izpausmēm, tad varētu likties mierā. Bet, tā kā runa ir par politiku, par slimnīcas attiecībām ar varu un tās iespējamiem lēmumiem, tad šāds rezumējums man ir kārtējā liecība varas argumentācijas vājumam, liecība tam, ka kārtējais lēmums tiek gatavots iegribu, nevis pamatojuma līmenī, liecība liekulībai.
Jā, mana zināšana par Straupes slimnīcu pamatā ir emocionāla. Sensenos laikos esmu tur bijis trīs vai četras reizes. Vienu vai divas - kopā ar Imantu Ziedoni. Es pieļauju, ka manu attieksmi pret šo slimnīcu noteica un veidoja tieši Imanta klātbūtne un asredzība, viņa ieinteresētība un neviltotā uzmanība saskarē gan ar dakteriem, gan pacientiem. Es biju ļoti pateicīgs Imantam par viņa man doto iespēju redzēt slimnīcā ko vairāk par slimnīcu. Man šķiet, Imants bija tas, kurš pievērsa mūsu uzmanību vides nozīmei, tam, ka slimnīca ir tieši pilī, nevis «barakās», kuru perspektīva slimnīcai iezīmējas tagad. Protams, to visu var norakstīt uz mūsu emocijām. Bet - laika gaitā esmu saticis vairākus šīs slimnīcas pacientus. Dažs labs no viņiem tā ar’ nebija ticis uz kājām, bija iekritis atpakaļ pudelē. Taču man gadījās satikt tikai tādus, kuri uzsvēra, ka Straupes slimnīcā tikuši nevis «zāļoti», bet ārstēti. Un to, ka tieši šāda (pamatā taču jau dvēseliskā, emocionālā) attieksme ļāvusi viņiem tikt no savas kaites vaļā vai kādu laiku noturēties.
Bet šodienas sakarā es te gribu īpaši izcelt varas liekulību. Jo - augsti stāvošie kungi un dāmas! Kā tad tā - pirms vēlēšanām jūs bezkaunīgi barojat mūs vai vienīgi ar emocionāliem argumentiem, bet tad, kad īstenojat savas iedomas, uzdrošināties emocionālos argumentus nedzirdēt? Gan vienā, gan otrā gadījumā jūs apliecināt sevi kā profāni. Jo nespējat uzturēt līdzsvarā loģisko (racionālo) un emocionālo (psiholoģisko) argumentu (konkrēta lēmuma vai savas pozīcijas pamatojumam nepieciešamo) kopumu. Straupes slimnīcas sakarā jūs nevīžojat profesionāli iezīmēt pat šo argumentu kontekstu. Tas nozīmē, ka jūsu vēlmei slēgt Straupes slimnīcu ir vienīgi iegribas līmenis. Ja jūsu nostājā valdītu vien emocionālā argumentācija, tad es teiktu, ka jūsu vēlmei slēgt Straupes slimnīcu ir tikai kaprīzes līmenis. To man, pa pieskari studējot pārvaldi, mācīja jau padomju laikā. Apskatījos arī jaunākus avotus. Bet arī tie uzskata, ka godprātīgai un profesionālai lemšanai par kādu lietu arvien vajadzīgs pietiekams racionālo un emocionālo argumentu konteksts, to līdzsvars. Turklāt - argumentācija līdz šim ir tikusi uzskatīta par sociālu, nevis direktīvu darbību. Par darbību, kas paredz diskusiju, viedokļu apmaiņu. Kur es, gribēdams būt kaut cik profesionāls savā darbā, varu atrast šīs divu vai vairāku (vara - slimnīca - nozare - sabiedrība,…) pušu polemikas, šīs sociālās darbības izklāstu un pamatotu tās oficiālo rezumējumu?
Un kurš no jums spēj pilnībā aprakstīt, piemēram, vārdus «veselība», «peļņa», «saprātīgums», «stabilitāte»,… tikai racionāli? Es to nespēju. Un kurš no jums spēj pilnībā aprakstīt, izteikt, piemēram, vārdus «brīvība», «bailes», «patriotisms», «prieks», «nozīmība»,… tikai emocionāli? Es to nespēju. Man arī šajās lietās vajadzīgs argumentācijas līdzsvars un konteksts. Citādi man neizdodas pat pašam sev pietiekami raksturot būtisko ne cilvēkā, ne kādas atsevišķas norises jēgā, ne valstī.
Iespējams, ir ērti valdīt, ja racionālo pierakstīt valdīšanai, emocionālo - sabiedrībai. Taču, ja stimulēt šādu nostāju, izlaižas gan vara, gan sabiedrība. Jo tad manā uztverē ir taisnība Albertam Šveiceram, kurš savulaik rakstīja: «Kultūras bojāeja ir sekas tam, ka ētikas veidošana tikusi nodota valstij.» Tad ne tikai varai top vienaldzīga tauta un cilvēks, tad, piemēram, arī ārstiem pie vienas vietas, ka veselības aizsardzība Latvijā nav pievērsta pacientam. Tad uzņēmējiem nav svarīga darbaspēka kvalifikācija, jo tiem izdevīgi ikvienam maksāt kā melnstrādniekam. Utt. Tad intelektuāļi, kuri diktētu spēles noteikumus politiķiem, var izpalikt. Jo emocionālie argumenti nevienu neinteresē.