Mums jāzina, kā uzvarēt
Mani nesatrauc vēstījumi par to, ka lielvalstis (Krievija, ASV…) rīko slēptas vai neslēptas politiskas, sociālas, ekonomiskas «mazajiem brāļiem» pievērstas manipulācijas kampaņas.
Tā nav stihiska nelaime, tā (ietekme) ir šo valstu ikdienas prakse, tā ir prognozējama un ar adekvātiem kontrlīdzekļiem slāpējama lieta. Mani satrauc tas, ka, līdzko Latvijā (kaut vienīgi publiskās verbālās izpausmēs) parādās Krievija vai ASV, Latvija pazūd. Paliek bezmaz fatālai nolemtībai pakļauta bēdu ieleja, kuru vairums autoru nevis vērtē, bet tik vien kā slauka tajā savus puņķus. Pēdējos gados, nerunājot par mediju tekstiem, iznācis samērā daudz publicistikas grāmatu, kuru virsrakstā bijis vārds «Latvija». Tajās apcerēts, kas tik viss negāžas pār Latviju no Krievijas vai citām pusēm, taču neatceros lasījis nevienu (!), kurā Latvija dominētu savā lietišķā tagadnes (!) patības spēkā un pašlepnumā. Mēs uzskatām lomas par apriori sadalītām, lai arī sadalītas ir vien svara kategorijas. Proti - mums ir jāzina, kā uzvarēt savā telpā jebkurā (!) nemilitāras invāzijas gadījumā.
Tajā skaitā - ASV privātā Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra nupat konstatētajā kampaņā, kuru Krievija esot izvērsusi, lai ar slēptiem politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem manipulētu ar piecām Eiropas valstīm, tostarp Latviju. Krievijas ietekme esot kļuvusi tik nozīmīga un endēmiska, ka kļuvusi par izaicinājumu nacionālajai stabilitātei.
Nu un tad? Nav nekas jauns tas, ka savas slepenās armijas ir ne tikai Krievijai, bet arī citām lielvalstīm… Bet mēs tā vietā, lai ar adekvātu politiku padarītu šīs armijas savā telpā no slēptām par atklātām, palīdzam tām. Stutējam to kopīgās (!) intereses - radīt Latvijā vidi, kurā viegli kultivēt bailes. Mums pat kontrpropagandas līmenī vairāk rūp pretinieka tēls, nevis savs spēks un savs pārākums savās mājās.
Man šķiet, ka, piemēram, no nesen ierobežotai pieejamībai veiktā pētījuma Sabiedrības destabilizācijas iespējamība Latvijā: potenciālie nacionālās drošības apdraudējumi būtu pašsaprotami jāizriet nebūt ne ierobežotai lietošanai domātai rīcības programmai, kura izskaustu visas mums nevēlamās, slēptās un neslēptās manipulācijas. Diemžēl no pieejamās, pētījumam veltītās informācijas es secinu, ka tas satur pamatā konstatācijas (vaimanas) par pašu bezdarbības sekām (liels cilvēku atbalsts Krievijas vēstījumiem u.tml.). Bet prieks par to, ka mūsu sabiedrība ir politiski pasīva un tāpēc protesti nav gaidāmi, man ir slikta ziņa. Jo, pirmkārt, vedina domāt, ka pētījumam nekāda efektīva darbība nesekos. Turklāt - bailes un sašķelta sabiedrība ir labi varas pašnodrošinājuma instrumenti. Varbūt tieši tāpēc, otrkārt, tiek izcelts noklusēšanas, ierobežotas pieejamības moments. «Noklusēšana - pati varenākā melu forma.» (Dž. Orvels.) Acīmredzot savējo baidīšanas iespēja un iekšēju destabilizatoru uzturēšana kungiem svarīgāka par pilsonisku solidaritāti attieksmē pret to, kas valstij patiesi nav vēlams. Tā būtu iespējama, ja destabilizācijas, manipulāciju avoti un drošības apdraudējumi tiktu precīzi un objektīvi definēti. Krievija izvērsusi kampaņu. Sākas vaimanas un vārdu plūdi. Bet - to dara Krievija! Ko horizontālos (sabiedrība) un vertikālos (sabiedrība - vara) līmeņos darām mēs, lai uzvarētu Krieviju šajā kampaņā?
Šveices pētnieks Daniels Gansers raksta, ka «manipulāciju, baiļu un varmācības spirāle nebeidzās līdz ar PSRS sabrukumu un slepeno armiju atmaskošanu 1990. gadā - gluži otrādi, tā uzņem apgriezienus».
Latvijas politiķiem un drošības dienestiem jāizšķiras, vai tie ir savas tautas pusē un vēlas, ir gatavi ik brīdi atmaskot šīs slepenās armijas savas valsts telpā, vai arī līdz ar tām vairot bailes un nedrošību. D. Gansers teic, ka «cilvēks var atbrīvoties no bailēm un manipulēšanas, ja apzināti koncentrējas uz paša jūtām, domām, vārdiem, darbību un fokusē tos mierīgam risinājumam». Tas savukārt nozīmē atbilstošas (ne tikai materiālas) investīcijas izglītībā un mūsu pilsoniskumā. Respektīvi, jāpanāk, lai mēs savā telpā pašnoteiktos arī savā domāšanā. Nevis bezmaz kā nolemti svārstītos (nedaudz pārspīlējot) starp divām no āra inspirētām antiutopijām - Jevgeņija Zamjatina Mēs (stikla dzīvokļi, ierinda, medicīniska atbrīvošana no dabiskām jūtām, jo tās traucē būvēt ideālu sabiedrību) un Oldesa Hakslija Brīnišķīgo jauno pasauli, kurā valda pārmērīgs patēriņš, bērnus audzē fabrikās un preparāti kontrolē domāšanu.