Vai nācija mums ir personiska problēma?

© F64

Ir apsveicami, ka Raimonds Vējonis grib «rīkot ekspertu diskusijas par piederības latviešu nācijai noteikšanas pamatiem» (LETA).

Es ierosinātu krietni vien paplašināt diskusijas ietvarus un neaprobežoties tik vien kā polemikā par to, kam drīkst rakstīt pasē «latvietis», kam nē. Es ceru, ka šī Valsts prezidenta ierosme kļūs par iemeslu nācijas pastāvēšanai pievērstās politikas vērtējumam pēc būtības. Jo, manuprāt, mēs esam uzskatījuši nācijas pastāvēšanu par tik pašsaprotamu, garantētu un pašplūsmā progresējošu, ka nu jau atļaujamies pat ar tās nākotnes reālajām izredzēm (tostarp demogrāfiju un jauno emigrāciju) saistīto politiku taisīt sīkumainu un liekulīgu. Mums ir labpaticis vairot plātīšanos, nevis pieķeršanos šai zemei ar savu darbu. Vai varbūt mūsu, maigi sakot, skepse pret pašu ievēlēto varu un tiem, kas citādi, apliecina - mums ar sevis kopšanu gājis tik labi, ka mēs katrā acumirklī esam gatavi un varam būt tēvijai derīgi? Gan kā cilvēki, kā katrs pats, gan kā nācija. Protams, šai diskusijai nekādā ziņā nav jābūt «akadēmiski» noslēgtai, taču man gribētos, lai sākotnējo prezidenta rosinātās diskusijas toni uzdod domātāji un pētnieki. Nevis politiķi un žurnālisti, nevis par ekspertiem nosaukti pūļa vai politikas priekšstatu stereotipiem izdabājoši muldētāji.

Man šī problēma patiesi liekas ārkārtīgi svarīga. Jo man liekas, ka arī uz mūsu nāciju attiecas tas, ko kāds (diemžēl neiegaumēju kurš) saista ar šodienas pasaules kultūru kā slimu kultūru. Proti - daļas atraudamās no kopuma ir universalizējušās, jo ir zaudēts garīgais centrs, uz kuru tās varētu atsaukties. No vienas puses - tiešām tiek kultivēts tādas «ideālas pasaules» modelis, kurā mīt dažādu rasu cilvēki «bez nacionalitātes, bez kaut kādas seksuālās orientācijas, bez kaut kādas īpašas ticības. Faktiski visai pasaulei vajadzētu izskatīties vienmērīgi vienādai» (Ē. Stendzenieks, NRA, 3.10.2016.). Iespējams, šis pamatā jaunu cilvēku uzskats ir tik vien kā pretmets citai pozai. Proti - mums katram savs latvietis. Mēs katrs esam gana pilnīgs, sevī pietiekams, sev ideāls latvietības mērs. Jā, jā - ir vēl kādi, kuri saucas latvieši. Bet - tie ir citi, varbūt pat «nepareizi» latvieši. Mums - katram savs. Un tāpēc izgāžas ne tikai sabiedrības integrācijas nolūki, tāpēc izgāžas vai tiek izgāzti arī nācijas konsolidācijas centieni. Iespējams tā ir tā Jāņa Petera pieminētā nolemtība savai identitātei. Dažādos vergu laikos tā ļāva iepakot katram savu latvieti sirdī, un tas tur izdzīvoja. Tagad tas ļauj iepakot katram savu latvieti somā un bez kādas atbildības par savu tēvzemi, par visiem latviešiem, to pamest. Nācijas «projektu» esam reducējuši līdz savtīgai, egoistiskai tās uztverei.

Ja augstos svētkos mūsu «mēs» vēl spīd un laistās, tad darba dienās nereti nāk prātā doma, ka mūsu «mēs» pamats ir vien atmiņas un sapņi. Proti - tagadni, kas ir tieši mūsu ziņā, mēs mēdzam turēt itin kā aizdurvē. Pat devīto maiju mēs, vismaz medijos, «svinam» daudz plašāk un skaļāk nekā ceturto. Lai arī tieši mēs, tieši mēs un neviens cits šeit un šajā laikā esam uzvarētāji. Tieši tas - gan savā patībā, gan savā attieksmē pret to, kas mums ir, gan arī tas viss (valsts, visi (!) tās ļaudis), par ko tagad esam atbildīgi - mums nule būtu jāapliecina visizteiktāk. Jo ar lēģernieku bagāžu - atmiņām un sapņiem - nācijas nākotnes būvei nav diezgan.

Manuprāt, ir skaidrs, ka nācijas mūža ilgums top problēma. Tāpēc mums, līdzīgi tiem XIX gadsimta cilvēkiem, kuri nāciju veidoja, ir atklāti, godīgi un kā kopumam jāizrunājas un jālemj par to, ko tad mēs īsti gribam - ļauties «individuālisma civilizācijai» un aizmirst par nāciju vai tomēr, nekļūstot nomalei un kultūras perifērijai, apliecināt, ka vēl neesam pēcvēsturē, neesam tik vien kā «rūpīgi apsargāts cilvēces vēstures muzejs» (F. Fukujama).

Mūsu varai atgādināšu, ka ANO pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijā (8. pants) teikts, ka valstis nodrošina efektīvus mehānismus, lai nepieļautu un labotu, piemēram, «jebkuru rīcību, kuras mērķis vai sekas ir pamatiedzīvotāju kā atšķirīgas tautas integritātes, kultūras vērtību vai etniskās identitātes atņemšana». Šajā ziņā ir jātiek vaļā no jebkādām spekulācijām ar mūsu identitāti un integritāti, šajā ziņā ir jānonāk līdz konsekvencei un skaidrībai arī attiecībās ar Eiropas Savienību.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais