Par mīlestību
Šis nebūs stāsts par Jāni Streiču. Mēs gan esam no viena draugu un paziņu loka, taču Jānis pats izcili pateicās gan tiem, kas viņu sveica ij Pēterbaznīcā Rīgā, ij Rēzeknē – Gorā.
Šī būs vienkāršā skatītāja pateicība par līdz šim nepieredzētu, nesamākslotu cieņas un mīlestības apliecinājumu konkrētam cilvēkam no viņa kolēģu, aktieru, radošu cilvēku, latgaliešu puses. Turklāt - arī par to, ka šis apliecinājums it kā pašsaprotami tika vispārināts līdz Latgalei un Latvijai. Tik vien kā ar turēšanos pie pasākumu scenārija to nav iespējams panākt. To var dabūt gatavu tikai ar mīlestību.
Sākot kaut vai ar Jāņa paša inscenēto godinājumu Annai Rancānei un beidzot ar Vara Vētras, kā viņš pats man teica, četras minūtes pirms iznāciena izdomāto, ka viņam jādzied Jānim O sole mio. Sākot ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un akadēmiķa Jāņa Stradiņa vēstures kontekstā iekļautajiem ļoti cilvēcīgajiem apsveikumiem, kuri padarīja Jāni itin kā par impulsu Latgales kongresa simtgades atcerei nākamgad, un beidzot ar Rēzeknes (Aleksandrs Bartaševičs) un Preiļu (Maruta Plivda) mēru asprātīgo prasmi uzsvērt gan abu pilsētu Goda pilsoņa Jāņa nopelnus šo novadu labā, gan arī iekļaut viņu kā savējo turpmākajā darbībā. Sākot ar Ingrīdas Burānes it kā lietišķi distancētā formā uzturēto, taču vienlaikus cilvēciskās attieksmes ziņā aizkustinošo Jāņa daiļrades raksturojumu Pēterbaznīcā un beidzot ar Rēzeknē atskaņoto citātu, kurš vēstīja, ka pikets ir pasākums, kad vaina tiek meklēta citos, bet svētceļojums - pasākums, kad vaina tiek meklēta sevī. Sākot ar to, ka Jānis uz ģenerāļa Raimonda Graubes apsveikumu atbildēja ar «Gods kalpot Latvijai!», un beidzot ar paša ģenerāļa stāstīto, ka Cilvēka bērna Boņuks kļuvis Latvijas armijā par atmīnētāju, kas glābis daudzu cilvēku dzīvības.
Ja šī būtu recenzija, tad es teiktu, ka Rēzeknes pasākuma vadītāji - Jāņa meita Viktorija un Artūrs Skrastiņš - mācēja kļūt un palikt perfekti, iztiekot tikai ar mīlestību, bez mazākās salkanības visdažādāko Jāņa izpausmju raksturojumā. Bet - šī nav recenzija, šī ir galēji subjektīva attieksme, kurā gribēts pateikt skatītāja Paldies! tiem, kuri nāca sveikt Jāni par īstumu ij Latgales, ij cilvēka uztverē. Andris Bērziņš man Rēzeknē pārmeta, ka viņš mani vairs neredz kultūras pasākumos. Es Andrim atteicu, ka nerēgojos uz skatuves tik bieži kā šis, lai kļūtu redzams. Bet - lai vai kā - pats Andris šajā vakarā bija savās izpausmēs organisks un neviltots. Pēc Rēzeknes pasākuma mēs ar Jāni Paukštello (ne pirmo reizi) parunājām par Jāni Streiču. Manuprāt, Jānim ir sava, pietiekami respektējama radošuma telpa, kurā viņš grib dominēt pats. Varbūt Jānim Streičam šajā telpā nav virsroka, taču man tā vien liekas, ka viņš šajā telpā ir vismaz viens no tās vērtības mēriem. Iespējams, tieši šie trīs man pazīstamie puikas (Jānis, Andris, Varis) te nosaka manas attieksmes pret Jānim veltītā Rēzeknes pasākuma pamattoni. Taču tādu pašu atvērtību, cilvēka dabas, viņa patieso jūtu, nevis skatuves, noteiktu attieksmi man apliecināja gan, piemēram, Olgas Rajeckas, gan Renāra Kaupera un viņa kolēģu dziedātais un sacītais. Man šad tad pat asaras sabira acīs, jūtot, ka šie un visi pārējie cilvēki, kuri izpaudās abos pasākumos, spēj tikt vaļā no sava priekšnesuma, būt savā attieksmē tik dabiski, cik vien tas iespējams. Tik daudziem cilvēkiem, kuri tika aicināti izpausties, Jānis bija šķitis savdabīgs atbildības mērs tik lielā pakāpē, ka gan Pēterbaznīcā, gan Gorā jubilejām nereti raksturīgā patukšā daiļrunāšana faktiski nebija jūtama. Tie bija garīgi, mīlestības piepildīti notikumi.
Ciktāl runāt par pašu Jāni, tik, saistībā ar viņa filmām, tika izcelts vārds - debesis. Debesis… Man gan liekas, ka viņa filmu pamatā tomēr varētu būt vārds - zeme. Kas un kā, kādi un kā mēs izaugam no šīs zemes, uz šīs zemes… No tā arī atkarīga mūsu spēja pacelt acis uz augšu un ieraudzīt debesis. Turklāt - Jānis «nenogalina» pavisam pat savu filmu mērgļus. Arī viņiem paliek iespēja. Lai kā - ar šo es gribēju tik vien kā apliecināt savu vienkārša vērotāja cieņu tiem radošajiem cilvēkiem, kuri spēja būt patiesi, nesamāksloti un cilvēcīgi, paužot savu attieksmi, savas jūtas, savu mīlestību citai radošai personībai.