Nespirinies! Tiesa kļūs mīļa…
Arī es parakstīju petīciju par 2009. gada 13. janvāra notikumu dalībnieka Anša Ataola Bērziņa atbrīvošanu no reāla cietumsoda. Lai arī domāju, ka tā ir samērā maiga prasība. Jo, daudzmaz zinot notikušā kopainu un izlasot ar Anša tiesāšanos saistītos tekstus, atklājas nepievilcīgs politiskās un tiesu varas ģīmis. Vara bezkaunīgi ignorējusi tā politiskā režīma pamatnosacījumus, ko pati teicas uzturam.
Mani tiešām pārsteidza tas, cik atklāti ar Anša prāvu saistītās tiesas izrādījušas savu nepārejošo (sk. PSRS 1936. gada konstitūciju) vēlmi turēt sevi nevis par neatkarīgiem taisnīguma institūtiem, bet iztaisīties par valsts pārvaldes orgāniem. Ansis bijis pret tiesu godīgs, tiesa pret Ansi - ne. Tā ir liekuļojusi, bijusi savos slēdzienos pavirša un ignorējusi notikušā cēlonību.
Ansis: «2009. gada13. janvāra notikumos es piedalījos idejisku apsvērumu dēļ. Es uzskatīju - vajag parādīt, ka arī tauta kaut ko jūt, domā un dara. Tas bija iemesls, kāpēc es nevarēju tiesas procesā no tā atkāpties. Es atzinu savu rīcību. Es neliedzos, bet es neredzu savā rīcībā vainu. Ja es darītu citādi, tā būtu manu ideju nodevība.»
Bet, ja jau vaina ir «juridiskās atbildības nepieciešams nosacījums», tad kāpēc tiesa dusmojās, ka vainu neatzīst Ansis, bet ignorēja savos slēdzienos to vainu, kas šā paša notikuma sakarā bija, manuprāt, noteicoša un acīm redzama? Politikas vainu! Es sāku to te definēt, bet uzskaitījums vien (sākot ar pārvaldi, beidzot ar likumu piemērošanu) pārsniedza pieļaujamo komentāra apjomu. Turklāt - tiesas lieliski zināja, par ko ir runa. Tiesā šī politikas vaina tika definēta pietiekami skaidri. Liecinieks J. Ošlejs: «Man liekas, ka ir samērīgi izteikt pozīciju, pievērst uzmanību tam, ka stāvoklis ir kritisks. Es nemēģinu teikt, ka tā ir ideālākā prakse, bet tajos apstākļos pilnībā attaisnojama. Es domāju, ka nav pareizi tiesāt cilvēkus, kas izsita dažus stiklus, bet atbalstīt tos, kas aizskaita projām miljardu latu, atņemot tos pensionāriem.»
Ansis un viņam līdzīgie uzstājās pret politikas kvalitāti. Tiesa likās to neredzam. Un līdz ar to apliecināja, ka joprojām ir deformēta. Joprojām ir varas piedēklis, nevis neatkarīgs (kur nu vēl taisnīguma) institūts. Lemjot aizstāt nosacīto sodu ar reālu cietumsodu, tiesa pārslēdzās no taisnīgas sodīšanas uz politisku vajāšanu, kļuva par partijisku tribunālu veco laiku gaumē. Jo vajāja Ansi nevis par vainu, bet par neklausīšanu varai. Cietumā (11.11. 2015. - Latgales priekšpilsētas tiesa, 08.02. 2016. - AT Krimināllietu kolēģija) viņu grib dabūt par nepakļaušanos probācijas dienesta nosacījumiem (tiesai šādos gadījumos gan ir paredzētas diskrēcijas tiesības). Lai arī sākotnējais spriedums probāciju neparedzēja un arī AT Krimināllietu tiesu palāta 2013. gada 23.12. atzina, ka A. A. Bērziņam «nav nepieciešams noteikt» Krimināllikuma (KL) 55. panta 6. daļā paredzētos pienākumus (probācija). Iznāk, ka Ansis par vienu un to pašu tiesāts vairākkārt. Citādi, kā vien ar Anša «spirināšanos», soda nosacījumu pastiprināšanu grūti skaidrot. Jo KL panta daļa, saskaņā ar kuru Ansis tika notiesāts, 2011. gada 1. janvārī tika no KL izņemta un nav pārkvalificēta.
Taču tiesu vara turpina ar šo Saeimas no KL izņemto padomju laika atlieku spēlēties. Kaut kas dikti pazīstams - līdzko kāds neklausa varai, taisnīga tiesa kļūst par represīvu instrumentu. Tā uzskata par pieļaujamu izrādīt savus varas kompleksus ne tikai lēmumos, bet arī procesā (ignorēts Anša lūgums pārcelt lietas izskatīšanu uz viņa dzīvesvietai piekritīgo tiesu, ignorēts lūgums atlikt lietas izskatīšanu, līdz viņš atgriežas no mācībām ārzemēs, neuzaicināti iespējamie liecinieki, aizliegums filmēt, selektīvs atteikums izsniegt pilnu lietas materiālu kopiju,…). Turklāt tiesa neuzskatīja par vajadzīgu vērtēt savu lēmumu efektu gan saistībā ar sabiedrisko labumu, gan situāciju, kādā Anša atdeve sabiedrībai būtu visefektīvākā. Uzskatu, ka sods tiesai bija pašmērķis. Rezultātā Ansim ir pilnīgs pamats teikt: «Esmu politiskā trimdā.»
Iepriekšminētā dēļ uzskatu, ka no trim petīcijā ieteiktajiem netaisnības labošanas veidiem (ģenerālprokurors - iesniedzot protestu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs - iesniedzot protestu, Saeima - pieņemot amnestijas likumu) visiespējamākais ir trešais. Jo tiesu varas perfektums, kāds tas atklājas Anša lietā, man rada aizdomas, ka sistēma varētu būt spēcīgāka par ģenerālprokurora un AT priekšsēdētāja objektīvo skatu uz to. Tāpēc aicinu Saeimu operatīvi pieņemt amnestijas likumu, kas tiktu attiecināts uz visiem (!) minēto janvāra notikumu sakarā sodītajiem. Saistībā ar tiem, kuri sevi uzskata par šajā lietā politiski iesaistītiem, tas vēl nenozīmēs taisnības uzvaru. Tas būs tikai kompromiss.