Valdības amatpersonas un eksperti, minot šīs valdības panākumus – valsts izraušana no maksātnespējas, smaga budžeta un smagu budžeta grozījumu pieņemšana bez valdības krišanas, eksporta stabilizācija, uzņēmējdarbības stabilizācija un optimizācija, pozitīvas epizodes rūpniecībā... – vairāk nodarbojušies ar šo panākumu propagandu nekā iekļāvuši un vērtējuši tos laika un situācijas (makro)kontekstā.
Žēl, ka valdība nav vēlējusies gūt sinerģiju no pēdējā gada stratēģiskajiem piedāvājumiem un polemikai pieļaujamā laikā nav ielaidusies kvalificētā diskusijā par tiem. Izejot no valsts labuma un nākotnes. Pat savas izstrādes (A. Kampars...) valdība uzskatījusi par sistēmiskai lietošanai nederīgām. Nākotnes ziņā Dombrovska valdība drīzāk ierāvusi galvu plecos vai pat iebāzusi smiltīs. Varbūt tāpēc divi refrēni skanējuši visu Dombrovska valdības gadu un turpina skanēt joprojām. Pirmais – "valdībai nav skaidra redzējuma un plāna". Uzņēmēji šito atskaņojuši savos priekšlikumos, deklarācijās, petīcijās, konferencēs... Bet valdība arvien nav iekāpusi uzņēmēju kurpēs. Valsts maksātsnespēja novērsta ne jau ar saimniecisko politiku, bet ar kredītu. Pamatā sildīta nevis valsts ekonomika, bet sildītas bankas un karsēts Parex. Grūti teikt, ciktāl pozitīvās eksporta, rūpniecības svārstības nosaka valsts politika, cik uzņēmēju pašmobilizācija. Tostarp atmetot cerības šādu politiku sagaidīt.
Einars Repše pirms gada minēja (Diena, 6.03.2009.) divus ar šo valdību saistītus riska faktorus ("sliktas partiju sāncensības tradīcijas", "radošas pieredzes trūkums"). Šos riskus Dombrovska valdībai nav izdevies pārvarēt. Nedomāju, ka valstī vai ārpus tās trūkst radošu resursu. Drīzāk valdība nav vēlējusies tos mobilizēt un arī aizstājusi ar "SVF prasībām". Ungārijas valdībai ir izdevies savākt šos resursus. Izdevies tikt līdz patstāvīgai politikai, proti – atsacīties no turpmāk piedāvātā aizdevuma, izdevies prognozēt pašu ienākumus, kas segtu deficītu, izdevies rast instrumentus, kas aptur lejupslīdi, pārregulēt valsts ekonomiku uz parāda atmaksu. Satrauc ne tas, ka Dombrovska valdība nav gājusi Ungārijas ceļu, bet gan tas, ka tā pat uz papīra nav vīžojusi laikam atbilstošā tempā meklēt Latvijas ceļu un acīmredzot arī turpmāk galveno attīstības nosacījumu redz kredītatkarībā. Aizņemties, kamēr dod – tas ir mūsu saimnieciskais kredo.
Dombrovska valdība lielā mērā turpinājusi iepriekšējo valdību niķi – rīkoties (konsolidēt, optimizēt, strukturēt...) lineāri un kalpot pamatā rādītājiem, nevis sabiedrībai un valstij. Nevar norakstīt tikai uz krīzes radīto inerci bezdarba pieaugumu no 14% (2009. gada marts) līdz 23% (2010. gada janvāris). Simtlatu programma, kas tiek slavēta kā līdzeklis pret bezdarbu, pamatā ir līdzeklis bezdarbniekiem. Var teikt, ka ir trīs lietas, kuru ilgtspēju šī valdība centusies nostiprināt. Strukturāls bezdarbs, strukturāla nabadzība un stabila jaunās emigrācijas plūsma (nesen skolā Tukuma pusē kādas tikšanās laikā 30 no 35 divpadsmitās klases jauniešiem pavēstījuši, ka rausies prom). Turklāt kurss, vismaz attieksmē pret valsts sektorā strādājošajiem, manuprāt, uzņemts uz dzimtbūtnieciskas attieksmes pusi. Konsolidācijas vārdā mēs jums maksāsim nevis par padarīto darbu un rezultātu, bet – cik gribēsim. Sabiedrību turpmākajos gados, iespējams, gaida neoliberālisma paģiras.
Otrais gada garumā atskaņotais refrēns ir – "nav drošības sajūtas, ka valsts kontrolē procesus". Apšaubīt valdības kontroles spējas liek, piemēram, tas, cik grūti nākas savest kārtībā valsts pārvaldi. Solītā "mazā un efektīvā" valdība bijis šā gada sapnis, nevis darbs. Kāpēc strukturālās reformas raksturo strukturālā deficīts, bet vienota darba apmaksas sistēma valsts pārvaldē (kā to liecina kaut vai VID nozagtās informācijas atklāsmes) ir blefs? Manuprāt, divu iemeslu dēļ. Pirmais – tā pati valdības un koalīcijas interešu sadrumstalotība, ar ko premjers nav spējis tikt galā. Otrais – ministru nekompetence pārvaldes lietās un gļēvums, kas noved tos aparāta pakļautībā. Pārvaldes paradigmu nosaka valdību apkalpojošais personāls.
Mums priekšā turpmākajos divos gados rēgojas konsolidācija 800–900 miljonu latu apmērā. Dombrovskis jau izteicies, ka to nevarēs panākt tikai ar administratīvo tēriņu ierobežošanu. Taču neviens pagaidām netulko šo konsolidāciju kā pensiju, algu, valsts ziņā esošu nozaru rīcībspējas... turpmāku samazinājumu. Iespējams, šāda tulkošana atkal nāks otrajā dienā pēc vēlēšanām. Tāpēc man šķiet, ka premjera partijai, tātad – arī Vienotībai, ir lieliska iespēja, runājot skaidru valodu, laikus atklāt, ar ko tai vienotība un kādēļ tai vienotība.
Prezidents Valdim Dombrovskim piešķīris studenta statusu un valdības gadu ieskaitījis. Man tas nešķiet kas glaimojošs. Premjerministrs nav māceklis, un viņš turklāt neatbild kā students tikai par sevi, bet par valsti.