Ja arāji sējas laikā lauka malā spēlētu auglības mistērijas, bet pie aršanas neķertos, nez vai kādam nāktu prātā tos turēt par arājiem. Ja strādnieki visu laiku, rokas pret darbgaldiem izstiepuši, korī slavētu darba tikumu un pie darba nestātos, tie būtu vien slaisti.
Ja patrioti to vien darītu, kā dziedātu himnu, nez vai tie būtu patrioti. Un tikai politiķi, visu cauru dienu cits citam klāstījuši, cik jauki tie grābs vēju ar grābekli un nesīs ūdeni ar sietu, jūtas dienas galā kalpojuši tautai. Un paši tic, ka ir kalpojuši.
Tādu kalpošanu sestdien redzēju Nacionālajā teātrī. Tur tika teikts tik daudz diženu un cēlu vārdu par Latviju, par tautu, par uzticību, par vienotību, cik šoziem sniega. Veci ļaudis gan par tādiem runātājiem domājuši, ka ar šiem labi braukt tumšā naktī, kad lietus līst kā ar spaņņiem; jo viņiem lukturs acīs un krāsns sirdī. Tik esot jāsargājas, ka tie neved pa maldu ceļiem. Jo viņu vaina esot, ka šie savus cāļus skaitot, kad tie vēl nav izperēti. "Viņi cerē, ka no zvirbuļa pautiem rubeņi iznāks, viņiem vasara jau klāt, kad tik vienu cīruli dzirdējuši."
Bet mūsdienās politikai neko vairāk nevajag. Mūsdienās politika vien ķēķis un kumēdiņi tautas tīruma malā. Tamdēļ pietiek, ja ar diženiem vārdiem runātāji pušķo vien paši sevi. Ko ta citu tie pušķos? Nav jābrīnās, ka tie metas ar vārdiem apkrāsot puķes, kuras pienāktos ņemt un apliet. Nav jābrīnās, ka tie iededzina sveces un apgalvo: "Tagad sauli var redzēt daudz labāk." Nav jābrīnās, ka, sadzirdējuši pie kroņa nama atveramies lietussargu, tie sauc: "Revolūcija!" Viņi domā, ka tauta uz tiem gaida un laiks gaida. Laiks negaida nekad. Bet tauta nez vai gaida tos, kam dižie vārdi ne vairāk kā smukas kurpes vai smukas kleitas. Tauta gaida ne tos, kas tai atrādās cēlu vārdu vainadziņos, bet tos, kam tā pati varētu šos vainadziņus piešķirt.
Tā saku tāpēc, ka sestdien dibināt Vienotību nebija sanākuši politiski zīdaiņi. Klātesošo politiskā pieredze bija pilnīgi pietiekama, lai dominētu nevis formula mēs iestājamies par... mūsu prioritātes ir.., bet formula mēs darīsim tā... Runa taču ir par pilnīgi konkrētu valsts situāciju, par pilnīgi konkrētu rīcības termiņu (četriem gadiem Saeimā), lai no tiem izrietētu konkrētas organizācijas skaidri definēta ideoloģija vai vismaz valsts politiskā darba kārtība. Nevis poetizēti šļupsti. Pamatā, ja atmest etniskas spekulācijas, tika atskaņotas frāzes, kuru ideoloģiskā abstrahēšanās pakāpe bija tik liela, ka tās te der visiem – no PCTVL līdz Visu Latvijai!.
Vienotība tostarp nav tikai poētisms. Kā politiska kategorija tā tomēr satur gauži praktisku un ikvienai varai iespējamu uzdevumu. Politikas, sabiedrības, valsts un tās pārvaldes segmentu... funkcionālu integrāciju. Tāda pieteikuma vietā Vienotības vērtību deklarācijas teikumi ne ar ko neatšķiras no te gadu gaitā tiražētos līdzīgu papīru simtos atrodamiem patētiskiem spīguļiem. Kā jau teicu, runa it kā nav par politiskiem zīdaiņiem, bet par politikā pieredzējušiem ļaudīm, kuriem būtu jāprot sava frazeoloģija arī instrumentēt. Nevis vēršot to bezgalīgās tālēs, bet notēmējot vismaz uz tiem pirmajiem četriem gadiem, kas būs izšķiroši tautas uzticības atgūšanai. Tostarp pieteiktā apvienība sestdien demonstrēja nevis savu seju, bet atskaņoja to, ko sabiedrība gribētu pieredzēt, bez kāda rīcības ietvara.
Filosofe Maija Kūle norādīja formātu, kurš šādai attieksmei būtu atbilstošāks. Tautas kustība. Vēlme atskaņot lielus vārdus un vienlaikus vēlme izspēlēt šos vārdus atsevišķas partejiskas mizanscēnas ietvaros liecina tikai par to, ka šie vārdi piesaukti varaskāres apmierināšanai, nevis īstenošanai. Tautas kustība prasītu šos vārdus attaisnot, un nebūtu tik viegli darbību atkal aizvietot ar runām, politiku ar teātri, organizāciju ar histēriju... Protams, ņemot vērā, ka vienas tautas kustības (Tautas frontes) resurss nesen un lielā mērā no šiem pašiem sestdienas runātājiem ticis bezmērķīgi izniekots.
Ja sestdien kaut viens no klātesošajiem, kuram pāri par 30 gadiem, būtu savā runā nosaucis iemeslus, kas viņam iepriekšējos desmit vai divdesmit gados traucēja principiāli un publiski "veidot tādu Latviju, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni", tad tas gan būtu signāls jaunai attieksmei pret politiku. Bet kur nu – pašu vaina un pašvērtējums tiem nebija ne prātā. Gluži otrādi, pat deklarācijā tie mēģina bāzt ļaudīm bietes ausīs. Sak, agrāk mums bija citi mērķi, bija jāstājas ES un NATO (izrādās, tas bijis mērķis, nevis līdzeklis labai Latvijai), pēc tam mēs ļāvāmies slikto valdību un oligarhu savārītajiem treknajiem gadiem, bet nu beidzot varam ķerties pie modernas 21. gadsimta Latvijas. Vecais stāsts izstāstīts, nu vajag jaunu, Latvijas ēka sanākusi greiza, remontēt nevar, jābūvē jauna... Un cik tad ilgi vēl šādi mēģinājumi, eksperimenti ar valsti turpināsies, cik ilgi vieni un tie paši ļaudis varēs te aprobēt savus melnrakstus un melndarbus. Tieši tas taču te ir jāizbeidz. Tāpēc atbildība jādefinē konkrētā darbībā, nevis skaistā muldēšanā. Bet, kā pareizi stāvēja rakstīts uz ekrāna teātra zālē: "Mēs nodziedājām vienotību.