Lai būtu deputāts, vajag analīzi
Tik tiešām – daudzu valstu parlamentos (ASV Kongresā, Vācijas Bundestāgā, Kanādas, Francijas, Austrijas, Spānijas, Polijas… parlamentos) pastāv speciāli analītiskie, pētnieciskie dienesti, pārvaldes, biroji u.tml.
Ātri izlasījis, kas tiem katram jādara, secināju, ka tas, ko no sava iespējamā analītiskā dienesta grib mūsu Saeima («uzlabot likumu kvalitāti»), pamatā aizņem vien nelielu daļu no minēto valstu dienestu darba apjoma.
Kopumā var teikt, ka šie dienesti strādā, lai deputāti varētu objektīvi un kvalificēti vērtēt, lemt un risināt sabiedriskas, politiskas, ekonomiskas, sociālas… problēmas gan centrālās, gan vietējās varas līmenī. Tāpēc, ja Saeima savu analītiskā dienesta nepieciešamību pamato tikai ar likumu kvalitātes uzlabošanu, gribētos zināt skaidru atbildi uz jautājumu - kas līdz šim traucējis gādāt par tieši šim uzdevumam (likumprojektu kvalitāte) pietiekamu Saeimas informatīvianalītisko nodrošinājumu? Kas, lai gādātu par likumu kvalitāti, liedzis Saeimai piesaistīt jebkura līmeņa un nozares ekspertus bez šā dienesta?
Pagaidām Saeimas analītiskais dienests vēl lāgā nav pat nosaukums. Un tas var gan tā arī palikt ar štata vietām apgādāts nosaukums, gan tiešām kļūt par Saeimas Analītisko dienestu. Proti - tas var patiesi vērst uz labu Saeimas pieņemto dokumentu kvalitāti, bet tas var izmantot savu profesionalitāti arī nolūkā kāpināt demagoģijas, smadzeņu skalošanas līmeni Saeimā. Vai tad arī šo «īpašību» kvalitāte Saeimas «produkcijā» ir pietiekamā līmenī? Ar to es gribu teikt, ka mani zināmā mērā dara uzmanīgu šā dienesta sasaiste vien ar likumprojektiem. Es domāju, ka Saeimas Juridiskā biroja darbs nav bijis zemē metams un ka tas klibākais, domājot par analītiku, bijis cits līmenis. Proti - katrs dokuments, ko grasās pieņemt parlaments, līdztekus tā juridiskajam vērtējumam, prasa arī: - sabiedriskipolitisko dokumentā skartās problēmas analīzi; statistisko un ekonomisko analīzi; - profesionālo tēmas vērtējumu, interpretāciju;
- salīdzinošu jau esošās normatīvās bāzes analīzi;
- iespējamo seku godprātīgu analīzi. It kā tās ir vispārzināmas lietas. Bet manā uztverē tieši to trūkuma dēļ analītiskā sadaļa mūsu parlamenta dokumentos ļoti bieži bijusi vai nu vāja, vai izpalikusi vispār.
Turklāt - es nepiekrītu konstitucionālo tiesību ekspertam Edgaram Pastaram, ka analītiskās kapacitātes ziņā izpildvara Latvijā ir priekšā parlamentam. Ja Latvijas izpildvarā stagnācija šajā ziņā būtu kaut kripatu mazāka, tā savlaicīgi, kā praktiķis, uzrādītu likumdevējam pieņemto normu vai to projektu nepilnības. Tad, iespējams, nevajadzētu runāt par tādām lietām kā, piemēram, sociāli bezatbildīga valsts vai kropla skolotāju atalgojuma reforma. Un tad nevajadzētu runāt par pārvaldes birokratizāciju, jo katras institūcijas kadri, pienākumi un funkcijas būtu jau sen tikuši pakļauti profesionālam novērtējumam (analīzei). Es uzskatu praksi par labāko analītiķi. Bet, ja caur izpildvaru Saeimā nenonāk, nenonāks precīzi dati, parametri, kuros balstīt tās vai citas normas, pieejas analītisku vērtējumu, caur kuriem piešķirt likumu priekšvārdiem vai preambulām analītisku nopietnību, tad likumi, kā bijuši, tā paliks rakstīti vien sev. Protams, var cerēt, ka ar teksta konstrukciju, loģiku gan viss būs kārtībā. Protams, var teikt, ka analītiskais dienests palīdzēs Saeimai uzlabot tās ideju vai iegribu menedžmentu. Bet šādā gadījumā tad būs veikta vien normu kosmētiskā, virspusējā analīze. Pamats, sasaiste ar realitāti, kurā šai normai jābūt efektīvai, kā bijusi, tā paliks atsvešināta.
Un - vai iespējamā Saeimas analītiskā dienesta ziņā būs panākt, ka lauksaimniekiem, būvniekiem, invalīdiem… vairs nevajadzēs gadiem klauvēt pie «savu» ministriju, pie Saeimas durvīm saistībā ar savu darba vai dzīves iespēju tiesisko, normatīvo nodrošinājumu? Vai arī šajā ziņā, lai analītiskais dienests tiešām būtu ņemams nopietni, ir nepieciešamas, ja tā var teikt, tehnoloģiskas pārmaiņas visā likumprojektu virzības un vērtēšanas procesā? Varbūt Saeimai lietas labā pirms analīzēm, pirms tā sāk analizēt, jātaisa klizma? Un - galu galā - vai tad Saeima līdz šim lielā mērā nav uzstājusies vien kā izpildvaras priekšlikumu leģitimētāja? Ja tā vēlas kļūt pilnīgāks tautvaldības orgāns, tai visa cita starpā būs jāgādā arī par pienācīgu sava analītiskā dienesta patstāvīgumu. Jelkādām, arī lietišķām, nemaz nerunājot par emocionālām, ar partijiskām simpātijām saistītām norādēm, nojautām šo ekspertu slēdzienos jātop izslēgtām.