Kam vajag sabiedrisko mediju reformu?

Viena no 13. Bīriņu konstitucionālās tiesībpolitikas semināra (27.–29. jūlijs) diskusiju tēmām bija Saruna ar presi un par presi. Pamatā sarunā ceturtdienas vakarā un piektdienas rītā tika iztirzāts sabiedrisko mediju reformas priekšlikums.

Es tur teicu, ka tikmēr, kamēr šim priekšlikumam nav skaidra politiskā pamata un ietvara, nav jēgas runāt par tā satura perspektīvām. Es uzskatu, ka tas, kas ir patlaban, ir tikai pavājš melnraksts tam, kam vajadzētu būt. Esošo priekšlikumu es neredzu ne sistēmiski, ne analītiski izkoptu vērā ņemama koncepta līmenī. Proti - pagaidām es neredzu skaidru atbildi uz jautājumu - priekš kam šī reforma? Man atgādināja, ka priekšlikumā ir nosaukta virkne mērķu (demokrātijas diskursa telpa u.c.). Jā, es šīm, no gudru mūsdienu mediju pētnieku izteikumiem aizgūtām vispārīgi pamatotām frāzēm varētu kaut ko likt klāt vai ņemt nost. Taču man pietrūkst šo frāžu projekcijas un konkrēta pamatojuma tieši Latvijas situācijai.

Tāpēc es gribētu, lai katram no priekšlikumā definētajiem mērķiem stāv klāt konkrētā Latvijas situācijā bāzēta argumentācija, pamatojums, kas tos nosaka. Tad varētu spriest, cik dziļi, sakarīgi un pēc būtības tiek veidots sabiedriskais, nevis vien varas, koalīcijas «orgāns». Es gribētu redzēt šo konceptu kā solījumu, kā manifestu, kurš nepārprotami nosaka tā idejas autoru un inspirētāju atbildību par to, ka būs tieši tā, kā viņi saka. Egils Levits teica, ka to, ko es saucu par manifestu, varētu saukt par šī mediju reformas priekšlikuma preambulu. Jā, pilnīgi piekrītu Egilam.

Taču šīs preambulas pamatā jābūt godīgam un atklātam situācijas vērtējumam. Tās pamatā varētu likt triju cilvēku atziņas, kas tika paustas Bīriņos. Krista Milberga uzskata, ka varu neinteresē tas, ko domā sabiedrība. Sabiedrības izteikšanās brīvība aprobežojas ar vēlētāju izpaušanos reizi četros gados. Plaisa ir milzīga. Koncepts nenodrošina sabiedrības pārstāvību. Acīmredzot tāpēc Milbergas kundze uzskata, ka paredzamās reformas nolūks ir pilnveidot sabiedriskos medijus kā varas propagandas ieroci. Tādas aizdomas, pastāvot esošajam definitīvajam priekšlikumu līmenim un daudzu atsevišķu, taču, manuprāt, būtisku problēmu noklusēšanas pakāpei, nepamet arī mani. Tieši tāpēc, uzsverot, ka sabiedriskajam medijam, kā teica Milbergas kundze, būtu jālīdzsvaro varas tā, lai to «četri vēji» nesaplosa mūsu dvēselītes, es arī pastāvu uz šo godīgi, atbildīgi un profesionāli, nevis tikai vispārīgi definēto manifestu vai preambulu. Signe Terihova uzsvēra, ka negrib, lai medijs skalo viņai smadzenes, bet grib, lai sabiedriskā medija saturu nosaka nevis pieprasījums, bet pilsoniskas sabiedrības kritēriji. Tādā līmenī, «lai man gribas piedalīties valsts lietās». Manā uztverē tas ir viens no būtiskākajiem sabiedriskā medija kvalitātes kritērijiem, kurš atbildības līmenī pagaidām fiksēts netiek. Turklāt vēl Uldis Cērps uzsvēra jēdzienu «caurspīdīgums». Ir jābūt skaidram, kas ir patiesā labuma guvēji. Manuprāt, tam jābūt skaidram jau sākotnēji. Agris Bitāns teica, ka patiesā labuma guvējam te jābūt sabiedrībai. Un jautāja: vai šobrīd jāpārvērtē vārda brīvības ietvars un saturs?

Man šķiet, ka šis jautājums šodien varētu būt vienas nopietnas, gudras un nekādā ziņā ne vulgāras, primitīvas diskusijas tēma. Šajā trulajā līmenī es varētu, piemēram, teikt, ka Ēriks Stendzenieks (sk. NRA, 29.07.2016.), biedēdams mani ar melno karogu šausmām, teikdams, ka mediji sekmē negatīvu politiķu selekciju un to, ka mūsu metode ir - sist sevi, lai citi baidās, grib ierobežot manu vārda brīvību. Manā uztverē viņš grib tik vien kā, lai es esmu gudrāks, lai saožu apkārtējos riskus, kuru dēļ būtu labi mobilizēt prātu un gribu, bet disciplinēt mēli. Lauris Liepa Bīriņos teica, ka attieksmē pret sabiedriskā medija saturu jāgādā par redakcijas patstāvību «līdz intelektuālas diktatūras pakāpei». Griež ausīs vārds «diktatūra», taču es personiski uzskatu, ka šis vārds ir labāks par intelektuālo tukšumu, kas patlaban tiecas dominēt tā sauktajos sabiedriskajos medijos.

Bet pabeigt šo tekstu es gribu ar Jura Dreifelda Bīriņos atgādināto, ka 2022. gadā būs Latviešu Avīžu iznākšanas divsimtā gadadiena. Juris teica, ka līdz tam laikam mēs varētu parūpēties par sakārtotu mediju vidi. Klausīsim Jurim!