Profesionālus priekšlikumus raksturo loģika un saprāts. Tie balstās uz argumentiem, nevis pieņēmumiem. Pagājušā gada 14. oktobrī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, spriežot par likumprojektu Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums, tika izteikts, manuprāt, loģisks un saprātīgs priekšlikums, kā būtu risināmas Svētā Pētera baznīcas statusa un piederības lietas.
Šo priekšlikumu izteica Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Lilita Vilsone. Priekšlikums tika pamatots ar virkni dokumentu un reāli notikušu darbību, nevis ar kādas interesentu puses pieņēmumiem vai emocijām.
Tāpēc šķiet dīvaini, ka Svētā Pētera baznīca atkal top izmesta politiskajā tirgū kā kauls, par kuru interesenti nevis lems, bet plēsīsies. Tas ir mūsu politiķu un pat likumdevēja diezgan iecienīts stiliņš – ja nagi sāk dikti niezēt, pastumt tiesiskumu malā. Jo, kā minētajā sēdē teica Dzintars Ābiķis, "juridiskā puse ir gan būtiska, jo mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tomēr ir tādi jautājumi, kas jāizlemj politiski". (Sēdes protokols Nr. 82.) Ja politiski jālemj jautājumi par mantu, kuru turklāt var konkrēti definēt, tā, manuprāt, ir vistīrākā spekulācija, tiesiskās kārtības aizstāšana ar izdabāšanu atsevišķām interesēm. Ābiķa kungs uzskatīja, ka daži ar Sv. Pētera baznīcu saistīti dokumenti ir juridiski apšaubāmi, jo pieņemti pēc okupācijas. Bet šajā gadījumā Ābiķa kungam sēdē tika pietiekami skaidri atbildēts – 1940. gada 28. septembra Senāta rīkojumam, ka LELB pilnvarnieka ar īpašuma nostiprināšanu saistītā kasācijas sūdzība atstājama bez ievērības, ir tā pati tiesiskā bāze, vēl darbojas tie paši likumi, kuri darbojās laikā, kad LELB prasība tika iesniegta. Turklāt citas instances bija pieņēmušas ar Senāta lēmumu salīdzināmus lēmumus (Valmieras zemesgrāmatas nodaļa – 18. maijā, Tiesu palātas Civildepartamenta atklātā sēde – 13. jūnijā) laikā, kad okupācijas vēl nebija.
Kāds tad bija priekšlikums? Vilsones kundze sēdē teica: "Secinājums ir viens: šī ir manta, kurai nav īpašnieka. Pamatojoties uz Civillikumu, nekustama bezīpašnieka manta piekrīt valstij.
Ja paskatāmies uz normatīvo bāzi, kas regulē šīs lietas, tālākā secība ir šāda: bezīpašnieka mantas statusu nosaka tiesa, konstatējot juridisku faktu. Kad tas būtu noticis, izbeigtos spekulācijas par jautājumu, kam šis īpašums pieder. Juridiskā fakta konstatējums radītu skaidrību. Kad tas būtu valsts īpašums, tālāk būtu ejami trīs ceļi: var nodot pašvaldībai bez atlīdzības; var pēc Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma piedāvāt baznīcai par atlīdzību; Saeima var lemt, vai var vai nevar nodot bez atlīdzības, jo Rīgas Doma gadījumā viens zemes gabals tika nodots bez atlīdzības." Kāpēc nav sākts iet šo ceļu?
Manā uztverē Rīgas domes bilancē esošā Sv. Pētera baznīca kā nams tiek ar sevi galā labāk nekā LELB atdotais Rīgas Doms kā nams. Varbūt tāpēc šajās konfesiju alkās pēc izciliem namiem, kas no kulta vietām tapušas par kultūras vietām, es arī saskatu zināmu spekulāciju. Mēs gribam šos namus, jo tad tie, ko tagad baro pilsēta un kas baro pilsētu, baros mūs – baznīcu. Jo mums allaž būs iespēja spekulēt ar valsts vai pilsētas atbildību par savu izcilo kultūras pieminekļu uzturēšanu kārtībā.
Jāatgādina, ka LR AP 1992. gada lēmums par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām un likuma spēkā stāšanās kārtību paredzēja, ka no kopējā attiecīgās mantas un īpašumu saraksta tiek izņemts Rīgas Doms un Rīgas Svētā Pētera baznīca kā valstij īpaši nozīmīgi kultūras pieminekļi. Manā uztverē arī šāds nama statuss tai Baznīcai, kura tiešām celta uz Svētos Rakstos nosauktā pamata un par kuru maz kas teikts Civillikumā, nevarētu neko kaitēt.
Lai vai kā – divu kantoru (baznīcas un valsts) ar īpašumiem saistītās attiecības noteikti kārtojamas tiesiski un nekā citādi. Noteikti rēķinoties ar konkrētu sociālo vai teritoriālo grupu ieguldījumu šo īpašumu atjaunošanā, saglabāšanā un uzturēšanā. Politiskas, partijiskas spekulācijas ar mantu var liecināt, ka politiķi un baznīckungi metami pār vienu kārti. Pārfrāzējot Jākoba Lorbera atklāsmi Nāves un viņpasaules ainas (Pāvests), tie abi iedomājas, ka pasaule tikai viņu dēļ pastāv un viņi ar to var darīt, ko grib, jo burtisko Dieva vietniecību vai tāpat burtisko tautas vietniecību tie uztver kā savu absolūtu varu.