Runām par Tautas partijas un LPP/LC apvienību ir tas pats iemesls kas Vienotības tapšanai. Iegrozīties un sakombinēties tā, lai pie varas noturētos iespējami lielāks skaits politiskās nomenklatūras pārstāvju.
Pārziemot Saeimas vēlēšanas tā, lai neatsaldētu locekļus tiktāl, ka tiek zaudēta attiecīgo interešu grupējumu ietekme varā. Acīmredzot TP un LPP/LC saprot, ka darbs ar "plašām tautas masām" nav bijis to stiprā puse.
Piekrišana nodrošināta, vai nu izliekoties par respektabliem saimniekpapiem, vai ar zemeņu garšas palīdzību radot ilūziju, ka segmentāri interešu panākumi jau ir arī valsts panākumi. Vīzdegunība pret "plašām masām" līdusi laukā pa visām vīlēm. Vienotība šajā lauciņā acīmredzot pratīs liekuļot meistarīgāk un dabiskāk. TP un LPP/LC nākamajās balsu medībās jāmeklē sev citi vēlētāju dzinēji. Pie kā gan cita "pragmatiķiem" un "darītājiem" apelēt, ja ne pie uzņēmējiem.
Tostarp ne šīs, ne arī kādas citas partijas (SC, JL, ZZS...) pagaidām nav raidījušas signālus, kuri liecinātu, ka uzņēmējiem būs izdevīgi likt savas politiskās olas vienā kurvī. Tiesa, politiķiem gan labpaticis uzdot uzņēmējus par valsts glābējiem un tās pirmajām vijolēm. Taču šī loma pagaidām ne valstī, ne Rīgā nav vis politikas noteikta vai tautsaimnieciskā valsts augšupejā, labklājībā apliecināta, bet politiķu iedalīta. Tātad politiķu un uzņēmēju attiecības šā vai tā izrietēs nevis no esošās sociālekonomiskās politikas, bet no partiju solījumiem. Uz ko tad konkrēti, uz kādu ekonomikas paradigmu turpmāk varēs paļauties uzņēmēji? Uz solījumu smiltīm būvētas attiecības pagaidām varētu patikt tiem, kuri arī turpmāk cer uzskatīt burbuļu pūšanu par uzņēmējdarbību. Jo partijas pagaidām nav atklājušas, ka ir principiāli, valsts mērogā atteikušās no burbuļu pūšanas politikas (proti – pārlikušas kursu uz konsekventas attīstības sliedēm) un pievērsušās sabiedrības labklājībai.
Iespējams, TP un LPP/LC varētu vienot uzskats, ka valsts ir fabrika un nekas vairāk. Darba devēju un darba ņēmēju attiecības ir hierarhiskas, lineāras un nekādas citādas. Taču arī, lai savestu kārtībā fabriku "Latvija", šī uztvere būs jāpārskata. Andris Bērziņš (LPP/LC) aicina uzņēmējus politikā, lai Saeima neizdēj dzeguzes olas, ko uzņēmējiem vēlāk nāktos perēt. Manuprāt, politika kā tāda bijusi dzeguzes ola valsts tautsaimniecībā. Līdz ar politiķiem. Tātad vispirms šiem politiķiem, manuprāt, būtu publiski jāatbild uzņēmējiem uz jautājumu – kāpēc tos vērts vēlreiz ieperēt Saeimā un varā? Lai atkal kopā ar atsevišķiem pašu lobētiem ekonomiskiem grupējumiem pūstu burbuļus? Lai turpinātu veicināt sociālekonomisko segregāciju starp bagātajiem un nabagajiem? Vai segregāciju starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kā rezultātā ačgārnas ekonomiskās politikas dēļ jaņos paliek valsts (norēķinu veidi ar darba ņēmējiem, attieksme pret nodokļu maksāšanu, ēnu ekonomikas īpatsvars, darbaspēka emigrācija, profesionālās izglītības degradācija...)?
Tās attiecības, ko partijas pagaidām piedāvā uzņēmējiem, iepretī valsts stāvoklim šķiet fragmentāras vai sīkumainas. Mērogs, kādā šīs attiecības būtu jākārto, kādā jāveido ekonomiskā politika, manuprāt, izriet gan no daža laba pašmāju praktiķa vai zinātnieka atziņām, gan arī, piemēram, no Maikla Hadsona un Džefrija Sammersa 22. februāra publikācijas Neoliberālais Latvijas vājprāts.
"Latvija pārdzīvo vienu no pašām lielākajām ekonomiskajām depresijām pasaulē. Un tā nav tikai ekonomiska, tā ir arī demogrāfiska krīze. IKP kritums par 25,5% pēdējo divu gadu laikā (gandrīz 20% no tā pēdējā gada laikā) jau ir sliktākais divu gadu rādītājs pasaulē. SVF savās optimistiskajās prognozēs piedāvā tālāku 4% kritumu, kas nozīmē, ka Latvijas ekonomiskais krahs pārspēs amerikāņu Lielo depresiju. (..) Latvijas Bankai šķiet, ka krīzes dibens sasniegts! Eksports beidzot sācis augt, bet ekonomika arvien izmisumā. Ja pašreizējās tendences saglabāsies, tad vairs nepaliks latviešu, kuri spēs ieraudzīt ekonomisku atdzimšanu. (..) Alberts Einšteins teica, ka ir "vājprāts darīt vienu un to pašu atkal un atkal un ik reizi gaidīt pilnīgi citus rezultātus". Latvija turas pie pašiznīcinoša, kontrpārvaldes, antidarba, antirūpnieciska, antilauksaimnieciska "prorietumnieciska" Vašingtonas konsensa jau gandrīz 20 gadus, bet rezultāts ir sliktāks un sliktāks." Teikts, ka, lai tiktu laukā no šā stāvokļa, nepieciešama ne vien ekonomiskās filozofijas, bet arī pārvaldes (valdības) maiņa.
Ko TP un LPP/LC spēj piedāvāt valsts un ekonomikas praksei šādā mērogā? Citu ekonomisko filozofiju? Uz valsti, tās labklājību centrētu pārvaldi? Manuprāt, TP un LPP/LC alianses vērtība ir atkarīga tieši no to piedāvājuma uzņēmējiem un sabiedrībai. Vai vērts brāļoties, lai atkal un atkal darītu to pašu? Ja TP un LPP/LC spēj sniegt uzņēmējiem skaidras atbildes uz šiem jautājumiem, tad varbūt var domāt, ka to piedāvājums būs kaut cik nesavtīgs un kaut cik valstisks.