Eiropas Padomju savienība?
Lai arī pirmdien Prāgā Višegradas četrinieka (Čehija, Polija, Slovākija un Ungārija) ārlietu ministru Brexit tēmai veltītās tikšanās laikā Francijas (Žans Marks Eiro) un Vācijas (Franks Valters Štainmaiers) sagatavotais «Eiropas supervalsts» projekts tika uztverts skeptiski un saukts par «bezjēdzīgu atbildi» Lielbritānijas lēmumam pamest ES, pati ideja no politiskās skatuves nekur nepazudīs.
Jāsāk pat domāt, ka britu referendums un tā iznākums bijusi bezmaz vai provokācija. Nolūkā rast kaut kādu iemeslu, attaisnojumu paziņojumiem par to, ka būtu labi izveidot «vienotu Eiropas valsti, kas būtu atkarīga no stiprākajiem ES spēlētajiem». Dziļāka integrācija, kopīga armija, valūta, nodokļu sistēma, kriminālkodekss, specdienesti, kopīga (viena) robeža un ārpolitika (Polijas TVP par projektu).
Ideja nebūt nav jauna. 1849. gadā Viktors Igo masonu konferencē aicināja radīt kontinentālu federāciju - Eiropas Savienotās valstis (ESV). Savulaik Ļeņins gribēja, lai Eiropa un Krievija apvienojas «republikāniskās ESV». 1926. gadā šo ideju atbalstīja Staļins. Par labu tai 1932., bet sevišķi 1942. un 1946. gadā izteicās Vinstons Čerčils. ESV konstitūciju pirmais piedāvāja itāļu komunists Altjeri Spinelli (1944.). Eiropas federalizācijas ideju var uzskatīt bezmaz par Rietumeiropas stratēģiju. Jau šajā gadsimtā britu ekspremjers Tonijs Blērs intervijā Times pareģoja ES ietekmes zudumu, ja vien tā nekļūs supervalsts. Blērs uzskatīja, ka šī supervalsts jāvada vienam spēcīgam līderim, kuru ievēlē tiešās vēlēšanās. Arī bijušais Itālijas premjers Silvio Berluskoni aicināja Eiropas valstis atteikties no suverenitātes un radīt supervalsti. «Ārpolitika bez armijas ir nulle. Tā tikai tad ir autoritatīva, kad to balsta atbilstoša militāra varenība. Tikai tad Eiropa varēs kā līdzīgs ar līdzīgu saprasties ar Ķīnu, Indiju, Japānu un ASV.» Utt., u.tml.
Bet! Šī gada februārī Devids Kamerons preses konferencē Briselē paziņoja, ka Apvienotā Karaliste nekad nepiedalīsies Eiropas supervalsts un Eiropas armijas radīšanā. «Pēdējās stundas laikā esmu vienojies par Apvienotās Karalistes īpašo statusu Eiropas Savienībā… Britānija vienmēr turēsies nepiedalīšanās pozīcijā saistībā ar šaurākas Eiropas Savienības veidošanas procesu, nekad nebūs Eiropas supervalsts daļa.» Tātad - briti kārtējam supervalsts projektam tikai maisītos pa kājām.
Lai cik savādi liktos, man nav kategoriski noraidošas attieksmes pret šo veco ideju kā tādu. Vismaz dažus tās elementus (piemēram, kopīgu armiju) būtu vērts apsvērt. Taču tad, ja šo ideju īstenos patlaban ES un vairākumā ES dalībvalstu pie varas esošie, es to uzskatu ne tikai par nepieņemamu, bet arī par nepieļaujamu. Jo tad tā mums būs atgriešanās nemaz ne tik senā pagātnē.
Lūk, divi citāti. Neatkarīgās portāla lasītājs (ES) raksta par ES:
«Dīvaina savienība, kas atkāpusies no savām būtiskākajām vērtībām, sludina tikai un vienīgi pārnacionālo un globālo, neņem vērā tautu intereses, kuru pārvalda pārbirokratizējušies birokrāti un viņu roklaižas «veiksmesstāstnieki», bet vada pārēdušies baņķieri, kur morāle un ētika faktiski ir zudusi. Roma pirms sabrukšanas? PSRS pirms sabrukšanas? Kaut kas kopīgs no abām. Tikai ar citādu morāli (bezmorāli). Tāda varēs pastāvēt ilgi? Stipri jāšaubās. Šis ir sabrukšanas sākums.» Krievu rakstnieks Mihails Vellers raksta: «Jā, PSRS bija visiem piegriezusies. Krievijas Federācijai šķita, ka tā baro liekēžu republikas, ceļ tupo čurku kultūras līmeni, stiepj uz saviem pleciem slaistus, kuri dzīvo labāk par viņu. Nacionālās republikas uzskatīja, ka Lielais Baltais Brālis tās nomāc, pazemo ar savu galvenumu, diktē savu gribu un neļauj brīvi attīstīties savā nacionālā gaitā, jo vairāk - uztiepj plānveida sociālismu. (..) Visiem bija pieriebies gribēt vienu, runāt otru, darīt trešo.» Lai arī runa ir par dažādām sistēmām un situācijām, man šķiet, ka abu teiktais sasaucas.
Polijas ārlietu ministrs Vitolds Vašikovskis apšauba, vai izteiktāka ES politizācija un federalizācija ir britu referendumā līdzvainīgās Briseles pareizā atbilde. Es piekrītu viņa tēzei, ka priekšlikums izveidot tā saukto Eiropas lielvalsti ir recepte Eiropas Savienības sabrukumam. Es nezinu, vai šādu supervalstu laiks, kā apgalvo galvenā ES diplomāte Federika Mogerīni, ir pagājis. Taču arī es mūsdienās varas konstrukciju vietā uzsvērtu vārdu «sadarbība».