Briti neuzvarēja, zaudēja ES aparāts
Eiropas Savienības politiskā elite un birokrātija zaudēja britiem. ES aparāts ir jau tiktāl pārbirokratizējies, ka nespēja atrisināt, manuprāt, ne pārāk sarežģītu taktisku (!) uzdevumu, jo vēstis par viedokļu paritāti Lielbritānijā bija precīzas un skanēja jau ilgu laiku.
Ja ES politiskā elite tiešām vēlējās Lielbritānijas palikšanu Savienībā, tai bija iespējams atrast pietiekami pārliecinošu vēstījumu, pietiekami pārliecinošu (protams, šai elitei saistošu, atbildīgu) piedāvājumu. Jo vairāk tāpēc, ka operatīvi to vajadzēja adresēt vien dažiem miljoniem cilvēku. Turklāt savādi... Ja tiek apgalvots, ka referenduma rezultāts «ir liela Putina ārpolitikas uzvara» (M. Makfols), tad jājautā, ko šajā laikā darīja ES iekšpolitika? Rādīja pa logu Krievijai pigu (sankcijas), bet Krievija pa to laiku brīvi rīkojās ar britu noskaņojumu? Savukārt sīkumainās ES politiķu un arī mediju vaimanas (matu skaldīšana par to, kas būs ar atsevišķo, bez gudra koptēla raksturojuma) liecina, ka referendums pagaidām nav pat pamodinājis ES politisko eliti no savas patmīlas. Sevis pārvērtēšanas tēma tiem visiem joprojām ir sekundāra. Deivida Kamerona taisīšana par malējo šajā spēlē man šķiet smieklīga. Es par Eiropas Savienības politisko eliti uzskatu gan ES struktūru, gan atsevišķu ES valstu vadītājus (sākot ar Merkeli un Kameronu, beidzot ar Latvijas līderiem). Tiem visiem nebija ko laikus teikt pret dalību ES noskaņotajiem britiem pēc būtības. Tātad, pirmkārt, briti nobalsoja pret ES politisko eliti, pret tās aparātu.
Otrkārt, briti nobalsoja pret globalizāciju šī aparāta izpildījumā. Pret tādu centralizētu diktātu, kas devalvē vārdu neatkarība ES dalībvalstu konstitūcijās. Un arī pret to, ka pašu līderi liekulīgi izliekas šo devalvāciju neredzam (tas attiecas arī uz Latviju). Es arī, piemēram, negribētu, ka 70% nozvejas kvotu manas valsts ūdeņos izmanto citas valstis. Un, lai par izstāšanās lozungu nekļūst, piemēram, tas, ka Lielbritānijas biedru nauda ES ir 14 miljardi eiro, bet atpakaļ tā saņem septiņus, droši vien netika pietiekami skaidrots, ka tas nav uztverams tik lineāri, ka ir vēl tirdzniecība, eksports un ārvalstu darbaspēka maksātie nodokļi... Lai gan... redzot, ka tā sauktā ārvalstu palīdzība vājākajām dalībvalstīm neved vis pie stabila šo valstu uzplaukuma, bet pie parazitēšanas, manuprāt, deva britiem iemeslu balsot pret ES.
Treškārt, bet varbūt arī galvenokārt, briti nobalsoja pret ES tāpēc, ka tās vadītāji savas neizlēmības un aprobežotības dēļ atļāvās producēt nevis mieru un drošību, bet nestabilitāti un bailes. Nevis Boriss Džonsons vai kāds viņam līdzīgs uzvarēja referendumā, bet gan situācija, noskaņojums, garastāvoklis, ar kuru britus un tāpat mūs pārējos apgādāja ES politika. Neizlēmība, nekonsekvence, operatīvas rīcības un tālredzīgas stratēģijas trūkums ir novedis gan pie kā pienākas neregulētām, nekontrolētām imigrantu (bēgļu) plūsmām ES telpā, gan pie pamatā dekoratīvas, epizožu, nevis konsekventas politiskās prakses līmenī pastāvošas «cīņas» ar terorismu. Briti acīmredzot uzskata, ka, būdami par sevi, viņi spēs panākt savās mājās lielāku drošību.
Jā, šādā vai tādā pakāpē gan ES, gan Lielbritāniju piemeklēs tās nestabilitātes izpausmes, kādas tagad tiek prognozētas vai visās jomās. Taču Lielbritānija nekur nepazudīs (es rēķinos ar Skotijas un Ziemeļīrijas uzstājību). Bet pazust, ja nemainīsies, var Eiropas Savienība. Briti un ES laika gaitā, domājams, atradīs racionālu sadarbības modeli. Varbūt ņemot paraugu no Norvēģijas, varbūt no Šveices, varbūt no Turcijas vai piedāvājot ko savu. Pozas te nevinnēs un tiltu dedzināšanas nebūs. Starp citu, man negribētos, lai pozas pretīgā veidā sāk ieņemt citas dalībvalstis. Proti - gribētos, lai tās lemj par savu statusu ES ar vēsu prātu, nevis izmanto britu referendumu politiskai šantāžai. Bet, ja ES politiskā elite vēlas pašsaglabāties līdzšinējā kvalitātē, tad domino efekts tiešām būs.
Britu demaršam jāmaina ES. Apsveicami, ka to apzinās arī viens otrs līderis. «Mums jāmaina Eiropa - tai jābūt cilvēcīgākai un taisnīgākai. Eiropa - tās ir mūsu mājas un mūsu nākotne.» (Itālijas premjers M. Renci.) «Viss, kas tevi nenogalina, dara stiprāku,» teica EP vadītājs Donalds Tusks. Ja tā ir apņemšanās, būs labi.