Veiksmes stāsta pēcgarša

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) kolektīvajai, trīs gadus ilgā darbā tapušajai monogrāfijai Ekonomiskā krīze Latvijā: veiksmes stāsta pēcgarša veltīto politiķu un ekonomistu diskusiju, kura notika 9. jūnijā, noklausījos neklātienē (RSU YouTube kanālā).

Pētnieki izvirzīja pieņēmumu - tā kā krīze skāra vairākumu iedzīvotāju (aptaujā to atzinuši 80% respondentu), varētu cerēt, ka sabiedrība grūtībās konsolidēsies, ka šī pieredze cilvēkus aktivizēs un kopīgās problēmas tiks risinātas aktīvā mijiedarbībā ar līdzpilsoņiem. Šis pieņēmums neapstiprinājās. «Ja salīdzināt ar pingvīniem, tad cilvēki krīzē saspiedās kopā nebūt ne visi, bet nelielos pulciņos.» (RSU Komunikāciju fakultātes dekāne Taņa Lāce.) «Cilvēkus nekonsolidēja atziņa - mēs, Latvijas iedzīvotāji, viņus vienoja atziņa - mēs, mūsu ģimene… mūsu deju kolektīvs.» (Sociālo pētījumu eksperte Diāna Kalniņa.) «Cilvēki izvēlējās ceļu uz noslēgšanos, uz individuālismu.» (RSU profesors Sergejs Kruks.)

Man nav ko iebilst monogrāfijā konstatētajam. Taču es uzskatu, ka sabiedrības uzvedības izpausmē krīzes kā tādas loma ir sekundāra. Cerības, ka krīze, situācijas saasinājums kalpos par lūzuma punktu, lai tiktu vaļā no tā, ko sabiedrībā un attiecībās ar to pirms tam mērķtiecīgi, apzināti (!) kultivējusi vara, protams, ir laba lieta. Taču sabiedrība uzvedās adekvāti tai pieredzei, ko bija guvusi attiecībās ar varu pēc Atmodas. Sabiedrība zināja, ko no varas gaidīt. Vara jau bija pārliecinājusi sabiedrību, ka uz to nevar paļauties, ka no tās nav ko cerēt uz pienācīgu, varas pienākumam un situācijai adekvātu atdevi.

Manā uztverē sabiedrības uzvedība krīzes laikā, pastāvot godīgam varas pašvērtējumam, bija prognozējama. Ja tā nenotika, ja vara pat krīzes laikā nevīžoja pārvērtēt šīs attiecības, tad tas arī liecina, ka tiešām nebija pārdomāta krīzes menedžmenta modeļa (RSU Eiropas studiju fakultātes Reģionālās ekonomikas un biznesa katedras vadītāja Inna Dovladbekova). Viņa uzsvēra vēl divus, manam uzskatam diemžēl labvēlīgus, aspektus: «Lai cik arī steidzami un nepopulāri lēmumi būtu jāpieņem, sabiedrībai ir tiesības zināt, kāpēc tiek darīts tā un ne citādi. Un - kādas būs sekas. Komunikācija ar sabiedrību bija vāja. Ļoti vāja.»; pašas varas skatījumu uz notiekošo raksturojusi mētāšanās. Bet kā gan orientēties sabiedrībai, ja vara pat krīzes situācijā pati nespēj nonākt līdz vienotam, pārpartijiskam viedoklim? Tiešām ir vietā «izteikt līdzjūtību tiem, kuri daudz zaudēja krīzes laikā, nevis runāt par veiksmes stāstu» (I. Dovladbekova).

Nav brīnums, ka individuālās izdzīvošanas taktikas ir primāras, ja no varas puses nav redzama vēlēšanās uzturēt ne sociāli atbildīgu valsti, ne arī veidot pilsonisku sabiedrību. Tika fiksēts, ka Latvija ir visnevienlīdzīgākā valsts Eiropā. «Nacionālais kopprodukts pieaug, bet bagātākie kļūst bagātāki, nabagie - nabagāki.» (LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds.) Tika teikts, ka «līdz ar Grieķiju un Kipru esam pēdējā trijniekā, ja skatīties to, cik kura balss tiek ņemta vērā» (bijušais premjerministrs Ivars Godmanis). Bet ja normatīvo aktu līmenis un pretrunīgums (S. Kruks) ir tādi, ka slāpē pat biznesa aktivitāti, ja varai vajadzīgi Krimināllikuma grozījumi ar padomju laika «pēcgaršu», tad tā arvien izteiktāk sāk uztvert vadīšanu, pārvaldi kā komandēšanu. Nevis kā politiku. Politikas impotenci attiecībās ar sabiedrību, manuprāt, apliecina arī tādas lietas kā pārlieku ieilgusī samērā lielas nepilsoņu masas pastāvēšana; Krievijas mediju iespaida dominēšana Latgalē…

Krīze varēja kļūt par labu mācību, labu iemeslu tam, lai savstarpējās attiecības, lai attieksmi pret savu valsti pārvērtētu gan vara, gan arī sabiedrība. Bet sabiedrība vai nu cer uz «labo tēvu, kas pateiks priekšā un kas arī uzņemsies atbildību» (D. Kalniņa), vai arī apliecina «veiksmes stāstu», pametot valsti. Vara savukārt nekustināja un, manuprāt, joprojām nekustina ne mazo pirkstiņu, lai apliecinātu attieksmes (politikas) maiņu attiecībās ar sabiedrību. Jā, krīzes laikā tā neļāva nonākt pilnīgā izmisumā, piemēram, pensionāriem, taču piespiest sevi rēķināties ar tautu kā ar tautu, nevis kā ar masu, kā ar baru, tā sevi acīmredzot nespēj. «Cilvēki joprojām nevar paļauties uz aizsardzību no valsts puses» (I. Dovladbekova). «Ja runāt par krīzi sabiedrībā, vai esam to pārvarējuši?» jautāja Juris Rozenvalds. Kā jums šķiet?