Vieglākie latvieši
Es neesmu nacionālists. Esmu tālu no domām, ka te visiem jābūt un jādomā tieši tā, kā latviešiem. Man ir svarīgi būt, (latvietim), nevis kaut kādā mērā dominēt ar šo būt. Tomēr – esmu atpalicis un novecojis. Jo man nav tuvs uzskats – kur man labi, tur man tēvija, man nav tuvi ļaudis bez cilts un bez dzimtas.
Bet Saeima vēlas padarīt vārdu «latvietis» individuāli privatizējamu. Kas daudzmaz pacenties, tas varēs šo vārdu dabūt pasē. Politiskās tuvredzības ietvaros tas tā varētu būt. Vērojot, kā mūsdienās vārās un jaucas nāciju katli, itin daudzi piekritīs krievu filozofam un kulturologam Vadimam Mežujevam, ka etnosu nevar izvēlēties, bet nāciju var. Es tomēr vairāk piekrītu franču filozofam Ernestam Renānam, ka nācijas pastāvēšana ir kaut kas līdzīgs ikdienas plebiscītam, kurā tu vērtē savu solidaritāti ar saviem līdzpilsoņiem, ar ticējumiem, mītiem, vērtībām… pie kuriem jūs turaties. Tātad - piederību savai nācijai. Un man šķiet, ka, apejot šo (kultūras) pamatu, valsts mērķi nevar tapt pienācīgi definēti.
Es nezinu, vai tas, kurš būs dabūjis attiecīgu ierakstu pasē, līdz ar to būs kļuvis par latvieti. Es to nezinu arī tāpēc, ka attieksmē pats pret sevi (nevis pret ierakstu pasē) nevaru apgalvot, ka esmu ticis ar šo jautājumu (vai esmu kļuvis?) absolūtā skaidrībā. Katrā ziņā man par to jādomā itin bieži. Lielā mērā pateicoties jaunībai. Es gan nerakstīju uz sava krievu institūta kopmītņu istabiņas durvīm «latvietis», taču vidē, kurā es mācījos, cilvēcīgās kategorijas (tostarp drosme, pleca sajūta, gods…) pamatā vēl bija prakses (nevis mutes) kategorijas. Un, lai cik savādi liktos, šiem Sibīrijas, Maskavas vai Arhangeļskas puikām mana latvieša patība šķita svarīgāka nekā šodien Saeimai. Jo tad, kad biju izpaudies kā cūka, atradās, kas man pateica, ka no latvieša viņi to nav gaidījuši. Man joprojām ir svarīgi redzēt sevi itin kā tā laika puiku acīm.
Es zinu, ka ir cittautieši, kuri šajā zemē, būdami starp latviešiem, kļuvuši labāki latvieši, nekā to esmu spējis es. Bet - es nepieņemu šo «kļūt» izkārtņu un uzlīmju līmenī. Un tāpēc uzskatu, ka Saeima tik vien kā politiski spekulē ar etnisko identitāti. Līdzīgi tam, kā pasaule tagad spekulē, piemēram, ar dzimumu. Es uzskatu, ka etniskā identitāte joprojām ir viens no būtiskākajiem personas identitātes parametriem. Galu galā - kā tad bez etniskās identitātes identificēt nāciju? Vai tad nācija ir tikai politiska (valstiska) kategorija un nekas vairāk, nekas dziļāk? Pat ja pieņemam to, ka pastāv dalījums, ka pastāv etniskā (kultūras) un nacionālā (politiskā) identitāte. Vai ir iespējams definēt nāciju atrauti no tās kultūrvēstures un dzīves rita? Manuprāt, nav.
Un ja Saeima, domājot par tautības ieraksta maiņu pasē, pieļauj iespēju svītrot no kritērijiem, kas šo maiņu nosaka, piederību kultūrai, tad tā manā uztverē pieļauj iespēju svītrot svarīgāko. Jo bez šīs piederības fiksācijas tautība man tiešām šķiet tikai vārds, tikai izkārtne. Tieši te es saskatu, ka iespēja «vieglāk kļūt par latvieti» būtībā tiek pārņemta no tās pašas operas, no kuras nāk citas modernas nivelēšanas, bezsatura saplūšanas, izklīšanas un izšķīšanas «teorijas». Vai tiktu runāts par dzimumiem, vai par nācijām, kultūrām, valstīm…
Kā jau teicu, nacionālais, etniskais (kultūras) aspekts manā uztverē ir plašāks, dziļāks un nozīmīgāks par pilsonisko (politisko). Es neesmu gatavs nivelēt etnisko līdz etnogrāfiskajam un uzskatīt, ka nacionālā identitāte ir nosakāma vien politiski, ignorējot būtisku to raksturojošo parametru (ieskaitot arī etnolingvistisko) kopumu. Šādas spekulācijas man liecina, ka likumdevējs varētu būt piekusis kopt nacionālo (etnisko) un vēlētos iztikt tikai ar politisko. Nāc tik un pieraksties par latvieti. Latviešu kļūs vairāk. Esam taču atraduši alternatīvu. Dzimstība nav vienīgais veids, kā vairoties. Mēs pat varētu uzturēt savu nāciju tāpat kā Saeima savu deputātu skaitu. Līdzko kāds latvietis pamet Latviju, tā cits cilvēks nes savu pasi, kur vajag, lai dabūtu ierakstu «latvietis». Demogrāfija kļūst stabila. Tas nekas, ka falša.
Protams, ar tiem, kuri zaudējuši savu etnisko patību, ir vieglāk. Sevišķi, ja viņiem vairs nav pašidentifikācijas problēmu saistībā ar savu vai savu vecāku vēsturisko tēviju, dzimto valodu, tradīcijām. Man etniskās patības zaudējums arvien ir svarīgs, jo pastāv sasaistē gan ar sevis paša, gan tautas apzināšanu un savākšanu. Esmu atpalicis.