Kārlis Leiškalns (Tautas partija) paudis provokatīvu priekšlikumu – viens partijas saraksts visiem vēlēšanu apgabaliem. Oponenti (SCP, Vēlēšanu reformas biedrība...) teic, ka Leiškalna priekšlikums antikonstitucionāls, ka tas apdraud demokrātiju, ka atkal sāksies "lokomotīvju" laiki un oligarhi līdīs politikā....
Šajā ziņā priekšlikums ir tikai provokatīvs, jo visu oponentu uzskaitīto mierīgi var dabūt gatavu arī pie esošās kārtības. Tostarp visiem gudrajiem argumentiem spīd cauri viens – vēlētāji ir stulbi. Ja oligarhi salīdīs vienā sarakstā, tauta nobalsos par oligarhiem. Ja TP sabīdīs vienu sarakstu, tam ir izredzes, kaut arī pirms tam 99,99 procenti teikuši, ka nevar TP ciest. Ja partijām ļaut visos apgabalos izlikt labākās seksbumbas un bučmūlīšus, tauta liks krustiņus tieši tiem, nevis nopietniem politiķiem. Šādi argumenti apelē pie politiskas, sabiedriskas bezapziņas, pie tā, ka vēlētāji apriori nespēj izvēlēties ar savu galvu bez reklāmas un iegalvošanas. Manā uztverē tās ir tikai virspusējas spekulācijas, un labi, ka Leiškalna priekšlikums partiju (tiklab SCP, kā TP vai jelkuras citas) ālavību uzvilcis priekšplānā.
Atklāti sakot, man pie vienas vietas, cik kurā vēlēšanu apgabalā partijām "lokomotīvju". Man tā šķiet tikai dekoratīv ņemšanās, kura varbūt kaut ko izšķir partiju savstarpējās cīņās, bet ne par matu neuzlabo sabiedrības izvēles kvalitāti.
Leiškalna priekšlikums neko būtisku partiju un vēlētāju attiecībās nemaina. Manā uztverē Leiškalns rosina partijas saņemties un veidot optimālas partiju "izlases", ko piedāvāt visiem vēlētājiem. Manuprāt, neraugoties uz to, kā kombinētas "lokomotīves", Saeimas deputātu korpuss no sasaukuma sasaukumā – samērā kaut vai ar LR AP deputātu korpusu – kļuvis savos centienos un mērķos arvien sīkumaināks, savā tēlā bezpersoniskāks un intelektuāli arvien nabagāks. Ja partijām vēlēšanu "ziepju operas" nešķiet līdz kliņķim nospēlētas, tās, protams, atkal bāzīs šajā sarakstā (populārus) politiskus nespējniekus. Ja vēlētāji tiešām ir muļķi, tie atkal uz šīm "ziepju operām" uzķersies. Bet, ja partijās saglabājušās kaut kādas tālredzības pazīmes, tās pacentīsies beidzot izveidot kandidātu sarakstus no tiem, kuri spēj būt parlamentārieši. Iespējams maksimums valstsspējīgu cilvēku Saeimā – tā būtu demokrātijai normāla atlase. Lai tie visi kā viens būtu no Pampāļiem, rezultāts būs labāks, nekā ievēlot pāķus no Rīgas vai Zabludovkas.
Tiek gan sacīts, ka Latgales, Zemgales un Kurzemes kandidātiem tad būšot grūti tikt ievēlētiem un krējumu nostrēbšot Rīga. Taču, ja partijām galva strādā, ja tās grib kaut cik laboties, to ziņā ir izveidot tādu sarakstu, kas "noklāj" visu valsti un kurā reģionālā pārstāvība ir uzskatāma. Otrkārt, formāli arī tagad neviens netraucē visiem vēlētājiem salīst vienā apgabalā, lai nobalsotu par kādu īpaši izcilu smukulīti. Koncentrēti personību saraksti man liekas labāki par demokrātijas tēlošanu, kas pienes Saeimu pilnu ar pogu spaidīšanas pusautomātiem.
Leiškalns sliktā (ne tuvu ne tikai TP) situācijā piedāvā savu partiju resursu mobilizācijas versiju. Ko citi var piedāvāt no sevis? Variantu, kas stimulē viduvējību selekciju Saeimā? Vienu no trim dažādiem satrākelētu sarafāniņu, kas summē viduvējību, nevis skaidri definē kvalitāti? Kaut kādas situācijai atbilstošas politiskas principiālas inovācijas? Kur tās ir? Būtu labi, ja Leiškalna ierosinājums derētu par kāju pameslu, uz kura pakāpies, kāds redzētu tālāk. Pagaidām – nekāda lidojuma, vien debates uz vistu kūts laktas, kur nabaga putni cenšas labi izskatīties un lieto vārdus (konstitucionalitāte, demokrātija...), ko tie paši valsts praksē gandrīz aizmirsuši. Aplam prasīt no sev līdzīga to, kas pašiem nepiemīt.