Cietumā vairāk nekā zinātnē
Deviņpadsmitajā maijā notika Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā kopā ar IZM, EM un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) rīkots «augsta līmeņa augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas strukturālo reformu forums Kā sekmēt pētniecības un augstākās izglītības ieguldījumu izaugsmē un konkurētspējā?
Pārstāvības ziņā līmenis tiešām bija augsts. Latvijas zinātnes autoritātes, augstskolu vadītāji, premjerministrs Māris Kučinskis, EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka, OECD eksperti un analītiķi (Andreass Šleihers, Liams Linčs), EK amatpersonas (Stefans Vankalks, Marco Montenari), Izglītības un zinātnes, Ekonomikas ministrijas ierēdņi… Tomēr - foruma saturs mani neapmierināja. Ja ne Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja Ivara Kalviņa kritiskie secinājumi, diez vai es šo te rakstītu.
Turpmāk teiktais vismazākā mērā attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas uz valsts politikas pārlieku ieilgušo stagnāciju, aizcietējumu attieksmē pret zinātni, pret intelekta selekciju, pret augstāko izglītību kā patiesu intelekta un inteliģences skolu. Jo, pirmkārt, konstatāciju ziņā es šā foruma atziņas bezmaz vārds vārdā biju jau dzirdējis (mājās pārbaudīju) tikpat augsta līmeņa zinātnieku saietos jau deviņdesmito gadu otrajā pusē. Ne sevišķi sapratu, kāpēc pat OECD un EK gudriniekiem jārunā par šodienu kā par kādu sākuma, starta punktu. Lai gan - tādā gadījumā, salīdzinot situāciju laikā, pat bez bakstīšanas ar pirkstu top skaidrs, ka process mīcījies uz vietas, kvalitatīvas dinamikas ne zinātnē, ne augstākajā izglītībā (sistēmas, politikas, nevis individualitāšu, atsevišķu institūciju, grupu līmenī) nav bijis.
Ivars Kalviņš asredzīgi secināja, ka forumā konstatētās problēmas ir zināmas vismaz kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Turklāt viņš brīnījās - kā tas var būt, ja visu (kā forumā tika sacīts) darām pareizi, taču bezmaz visos rādītājos ejam uz leju? Turklāt viņš ieteica, pirms pārmest Latvijai zemo starptautisko zinātnisko publikāciju skaitu, paskatīties, cik naudas investēts, lai nodrošinātu kaut vienu šādu publikāciju. Ja skatīties šādi, Latvija nemaz nebūtu tik zemu. Kalviņa kungs uzsvēra arī to, ka esam maza ekonomika, kurai aplam piemērot lielo ekonomiku modeļus. Uzskatāms piemērs tam, ar ko normāla politika atšķiras no Latvijas politiķu attieksmes pret zinātni, bija konstatācija; Latvijā ar zinātni saistīti 3600 cilvēku, bet cietumnieku - 4500, Somijā attiecīgi - 40 000 un 3000 (U. Sukovskis).
Otrkārt, mani mazliet izbrīnīja tas, ka OECD un EK gudrinieki reflektē atziņas, ko mūsu pašu zinātnieki vai augstskolu mācībspēki pauduši pirms pieciem vai desmit gadiem (valsts pētniecības sistēma nepietiekama, finansējums nepietiekams un neefektīvs; zema zinātnes veiktspēja gan publiskajā, gan privātajā sektorā; maz uzņēmumu aktīvajā sektorā - ātrāk jāveido pāreja uz inovatīvajām aktivitātēm; vajag vairāk eksakto studentu; konsolidēt fragmentēto pētniecības sistēmu; vairāk naudas nav panaceja, jāstimulē ekselentie studenti; darbaspēka disproporcija augstākās izglītības tematiskajās grupās;… ). Tātad šie starptautiskie un tiem līdzīgie pašmāju analītiķi vai nu ir tik vien kā «papīru grauzēji», vai arī tiek apgādāti un operē ar atpaliekošu informāciju.
Treškārt, man, protams, bija patīkami, taču savādi redzēt, ka toni šajā forumā vairumā nosaka tie paši cilvēki, kurus redzēju šādos saietos deviņdesmitajos gados. Ja augstākās izglītības un zinātnes politika šajos gados būtu bijusi adekvāta, tad, manuprāt, šādos forumos būtu jādominē par mani jaunākai paaudzei. Tostarp - mehāniski atjaunināt kadrus augstskolās un zinātnē, manuprāt, ir idiotisms. Vajadzēja savlaicīgi gādāt par frāzei «viedā specializācija» atbilstošu intelekta selekciju un parūpēties, lai gudrākie un viedākie ir zinātnes, politikas utt. spicē.
Sasaucoties ar Innas Šteinbukas sacīto, ka pasakās varonis dabū princesi ne ar spēku, bet klausot gudro (zinātnieku) padomus, Grindex valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis teica, ka pasakās vienmēr ir personāžs, kurš tic un sapņo. Tāpēc, lai pasakas biežāk taptu īstenība, viņš ieteica arī tiem, kuriem nav ideju, nav pienesuma, priecāties par to, kas tomēr ir sasniegts, nevis zākāt to. Ļoti prātīgi sacīts, jo neaizver durvis ne sapņiem, ne idejām.