Vara vāļājas, ņem ciet
XX gadsimts ir pamatīgi un sekmīgi piestrādājis pie politisko partiju sistēmas degradācijas. Iespējams, ka visuzskatāmāk to pieredzējām tieši mēs – tie, kas dzīvo šajā pasaules malā. Iedomājieties, politiska organizācija, kurai savulaik pietika ar apmēram 24 000 biedru, lai sagrābtu varu lielā impērijā, pēc septiņdesmit gadiem nespēja to (līdz ar impēriju) noturēt.
Lai arī šīs organizācijas rīcībā it kā bija 60 miljoni it kā piekritēju (19 miljoni PSKP biedru un 42 miljoni komjauniešu). Turklāt tā bija vienīgā varas partija. Salīdzināmu stāvokli Ukrainā vēl nesen ieņēma Reģionu partija (viens miljons 400 tūkstoši biedru). Bet nāca maidans un to aizslaucīja. Citā mērogā, bet ko līdzīgu, manuprāt, var teikt, piemēram, arī par Latvijas ceļu vai Jauno laiku… Kas aizmēza šīs vietējā vidē savulaik it kā spēcīgās partijas? Demokrātijas likumi? Muļķības! Tās bija gājušas bojā jau pirms kārtējām vēlēšanām.
Iespējams, partiju laiks tiešām «ir neatgriezeniski pagājis, pienācis laiks radīt jaunas reliģijas. Tikai ar savu prātu izlauzies no šaurajiem XX gadsimta ietvariem un pārvarējis politisko orientāciju stacionāros, sadomātos ideoloģiskos štampus, līderis spēs apseglot situāciju.» (V. Avdejevs.) Jo mūsdienās partijas izrādās ļoti vājas varas turētājas. Noteiktā brīdī uz tām vairs nevar paļauties pat savas pašu noteiktās ideoloģijas ietvaros. Turklāt politika nebalstās vis sabiedrības apziņā un neklausās tajā, bet pūlas ieslodzīt to savu interešu un priekšstatu plaknē. Partijas pielāgojušās statiskām politiskās uztveres paradigmām, turklāt uzskata tās par savstarpējas saprašanās pamatu. Tāpēc tās ir vien īslaicīgi masu kultūras projekti, kuri kopš, teiksim, 11. Saeimas Latvijā nav pat pūlējušies veidot sevi citādi. Uz (valsts) mērķtiecību un stabilitāti te nav ko cerēt. Bet, lai būtu citādi, ir no šī līmeņa jāpastarpinās.
Kamēr tas nenotiek, sabiedrība (vēlētāji) itin kā tur politiku ārpus savas ikdienas prakses. Uztver kā izrādi, kā stihiju. Savukārt politiķi no savas puses nemaz necenšas, lai būtu citādi. Tie turpina uzskatīt sabiedrību par statisku organismu, kura noskaņojumu spektru un prasības politikai nosaka ne jau kādas «no iekšām» nākušas idejas vai stabili politiskās identifikācijas parametri, bet, pieņemsim, manipulatori, masu informācijas līdzekļi.
Tomēr - gribētos par jaunām partijām domāt paradigmatiskās (attīstības, nevis varas) kategorijās. Gribētos, lai katra jauna partija piesaka sevi ar vismaz kaut cik pārliecinošu notiekošā cēloņu un seku raksturojumu. Vismaz gribētos, lai atrodas cilvēki, kuru radītā partija un tās līderi nebūtu «sistēmas» gūstekņi (iespējams, šo sistēmu sauc arī par birokrātismu - sk. E. Toflers). Taču šādā līmenī sevi sakopt patlaban nevīžo (nespēj?) arī partijas, kuras sevi skaita pie klasisku politisko ideju nesējām, arī varas partijas. Tāpēc to acīmredzamā pārorientēšanās no sabiedriskas organizācijas, to vai citu sabiedrības ideālu nesējas statusa uz korporācijas statusu, no ideoloģiskās funkcijas uz (varas) sadales funkciju nav nekāds brīnums. Tieši tas rada iespaidu, ka vara, kā to savulaik acīgi pamanīja Voldiņš, nemitīgi «vāļājas zem kājām». Bezmaz katrs to var pacelt un lietot bez kādas pienākuma izjūtas tik ilgi, kamēr tauta atkal «būs vīlusies». Un - kura partija no pēdējos gados te dzimušām ir nākusi kā sabiedrības mobilizētājs? Nevis kā tās demotivētājs? Es redzu tikai demotivētājus. Proti - tādus, kuri lieliski redz, kas notiek un kas nav tā, bet kuri ar šo redzēšanu negrib tikt augstāk un tālāk par varas dabūšanu.
Ciktāl šajā sakarā pieminēt nupat dibināto partiju Kam pieder valsts? (KPV), tiktāl pagaidām arī tā sevi nekādā mērā neuzrāda kā jaunas paradigmas, jauna politiskā laika pieteicēja. Bet - divas lietas es uzskatu par cerīgām. Pirmkārt, to, ka ar KPV sevi grib saistīt jauni cilvēki. Domāju, ka vismaz daži no tiem gribēs būt politiķi, nevis Kaimiņa fani. Otrkārt, es ceru, ka tas, ko iespēj Artuss Kaimiņš, gādājot par partijas publisko (horizontālo) izvērsumu, tiks veiksmīgi un sinerģiski apvienots ar to, ko partijas vertikālajā izaugsmē spēj (es ceru) ieguldīt tādi cilvēki kā Ilmārs Poikāns. Minimums - atklāt jaunu, rīcībspējīgu paaudzi politikā un panākt, lai vara līdz ar valsti beidz vāļāties zem kājām. Prasti runājot - valsts pieder tam, kas uz to atstāj iespaidu. Vai Latvijas sabiedrība atstāj iespaidu uz valsti, proti - dabū no tās, no partijām, ko vēlas? Varbūt no KPV dabūs.