Padibeņu karš
«Šajā pasaulē viss ir patiess vai melīgs atbilstoši tās glāzes krāsai, caur kuru jūs to vērojat.» (Kalderons de la Barka.) Man nepatīk glāzēs salaistīta īstenība, un tāpēc es negrasos apzināti karot informatīvajā karā. Negrasos a priori pieņemt kādas puses «pareizos» uzskatus vai nostājas. Es dodu priekšroku tam, lai mani par manu paša (!) viedokli lamā no visiem šī kara «ierakumiem» (vienalga – latviešu, krievu vai kādā citā valodā), nevis saviem apzinātiem meliem par labu kādai no «pusēm».
Lai kādas arī būtu acumirkļa politiskās intereses un noskaņojumi. Jo - nepasacījis, ko domāju, apzināti noklusējis neērto, reducējis tēmu līdz sev tīkamiem aspektiem, es pirmām kārtām meloju pats sev, pirmām kārtām nodarbojos nevis ar propagandu vai kontrpropagandu, bet pats ar savas telpas, savu līdzcilvēku, savas (!) sabiedrības deģenerāciju. Jo pieņemu, ka tā ir stulba, ka tā nespēj patstāvīgi spriest un redzēt esošo. «Noklusēšana ir pati spēcīgākā melu forma,» sacīja Džordžs Orvels.
Es negrasos apzināti karot informatīvajā karā (hibrīdkarā) tāpēc, ka tam manā uztverē nav nekāda sakara ar profesionālu, kvalitatīvu žurnālistiku. Mūsdienās informatīvais karš nāk modē tad, kad politikai jāslēpj pašai sava netīrā pēcpuse, uzsverot, ka citas ir vēl netīrākas. Vai arī tad, kad nav ko teikt pēc būtības. Piemēram, būtu jau labi stiprināt Latvijas pierobežas medijus kā tādus. Tomēr daudz labāk izdotos šos medijus padarīt spēcīgus, ja Latvijas pierobeža tiktu stiprināta politiski un tautsaimnieciski. Tad šiem medijiem būtu ne tikai vārdi, bet arī ko teikt. Bet, ja cilvēki uz pierobežu netiecas, ja nejūtas tur stabili, ar ko gan pārspēt tuvīnās aizrobežas ruporus? Ar savējiem (!) domātiem stāstiem par to, cik aiz robežas slikts un draudīgs režīms? Proti - mudināt kravāt čemodānus. Jā, cilvēku (nevis politikas) dēļ pierobeža (Latgale) ir vēl samērā gaiša. Protams, viņu domu, viņu esības atklāsmei vajag normālus un vietējā vidē (nevis Rīgā) augušus medijus. Taču - ne informatīvā kara ruporus. Var jau mēģināt ar Krimināllikuma grozījumiem vai kā citādi uztiept miera laikam kara laika nosacījumus un ierobežojumus, var lutināt specdienestu patmīlību, bet rezultāts šādā variantā būs vien lielāka sabiedrības neizlēmība, kūtrāka, pasīvāka tās rīcībspēja tad, kad tiešām pienāks laiks cīnīties. Sabiedrības, valsts kvalitāte ir visefektīvākais ierocis arī informatīvajā karā. Ja kāds cer uzvarēt šajā karā citādi, tad tas rada barotnes liekēžiem un zaudētājiem.
Es negrasos apzināti karot informatīvajā karā tāpēc, ka, pat salīdzinot ar aukstā kara psiholoģiskās ietekmēšanas stratēģijām (tādas pastāvēja valstu līmenī), mūsdienu tehnoloģijas ir būtiski melīgākas un liekulīgākas. Vairs ne tikai mironim, bomzim un bārenim, kā sacīja Mahatma Gandijs, bet arī, teiksim, man nav starpības, vai sagrāve rit zem totalitārisma karogiem vai demokrātijas un brīvības vārdā. Jo, pirmkārt, šodien man pietrūkst reāla karojošo «pušu» pašvērtējuma (manuprāt, vismaz prezidents Eizenhauers no ASV puses savulaik bija uz to spējīgs). Un, otrkārt, šodien gan «sliktie», gan «labie», izrādās, nespēj iztikt bez savas rīcības mērķu falsifikācijas. Cīņa par cilvēku prātiem un sapņiem kļuvusi daudz netīrāka un ciniskāka.
Es negrasos apzināti karot informatīvajā karā tāpēc, ka šodien to no manis gribēs nevis tautas, nevis nacionālā elite, bet elite, kura pastāv kā «ierobežota grupa, kas spēj manipulēt ar doktrināliem jautājumiem» (Dž. Bernhams). Kura empīriskus faktus nevis objektīvi skaidro, bet spekulē, tirgojas, manipulē ar tiem tāpat kā ar mūsu apziņu. Pielāgo tos sev vēlamam uztveres mehānismam. Kura vēlas, lai informatīvajā telpā valda noteiktu priekšstatu monopols. Elite, kura uzskata, ka personībām politiskā klimata noteikšanā ir otršķirīga loma, stereotipiem primāra. Guntis Ulmanis nesen raidījumā Viens pret vienu konstatēja, ka laika gaitā Saeimas intelektuālais līmenis nav uzlabojies. Šobrīd Vienotība, iespējams, ir vislabākais piemērs vispārējai politisko aprindu attieksmei pret personību «selekciju». Nebūs nekāds brīnums, ja politiskās attiecības sabiedrībai drīzumā tiks skaidrotas komiksu līmenī. Tas ir informatīvajam karam vispieņemamākais līmenis. Informatīvais karš ir padibeņu karš.