Tas, ka prezidenta pilī brūk griesti, nepadara pašu prezidentu par Mahatmu Gandiju, kurš gan sāka savas gaitas, staigādams maisā un ar kociņu, gan arī, ticis par visaugstāko valstsvīru, turpināja staigāt maisā un ar kociņu.
Jo ne jau maisā vai iebrukušos griestos jēga, bet pārliecībā. Pilī iebrukušie griesti nepadara Latvijas demokrātiju ne demokrātiskāku, ne sociālistiskāku. Tikai apliecina tās nolaistību.
Turklāt laikam taču tiek pieņemts, ka nolaistība pilīs attaisno nolaistību būdiņās. Vai otrādi. Braukājot pa visādiem pagalmiem un staigājot pa visādām istabām, var saprast trūkumu, var saprast bailes par bērnu nākotni, postu, ko cilvēku rocībā nes slimības, bet nevar saprast šajos pagalmos un istabās arvien biežāk redzamo nolaistību. To, ko var novērst tikai ar savu roku darbu, bez kādiem citiem līdzekļiem.
Līdzīgi pilī iebrukušie griesti varbūt simbolizē no valsts aizbraukušo varas jumtu. Nolaistību, ko vara valstī var novērst tikai ar pašas roku un smadzeņu (organizējošo) darbu, bez kādiem citiem līdzekļiem. Pils neizturēja skatīties uz šķirbaino likumdošanu, uz caurumaino valsts pārvaldi, uz to, ka vara nespēj un nespēj centrēt savu darbību uz valsti, uz to, ka tā apkalpo pirmām kārtām ne savu sabiedrību, bet svešu kapitālu, un... iebruka. Pils pati tuvinājās tam, kas tajā notiek. Forma tuvinājās saturam. Prezidenta komanda sataisījusies laisties. Tas arī labi raksturo varas saturu. Noēst vai nolaist vienu savas atbildības tīrumu, pārlikt tā kultivēšanas problēmas uz sabiedrības pleciem un piemeklēt sev tādas (nodokļu, kredītu...) ganības, kas vēl kādu laiku ļaus eksistēt pilīs bez valsts kultivēšanas. Attaisnojums visam – nauda.
Lai arī – ne naudā ir Latvijas varas problēma, bet rokās un smadzenēs. Esmu fiksējis tās summas, ko oficiālas personas vai eksperti (ne žurnālisti) šajos divdesmit gados saukuši kā politikas dēļ nedabūtas vai arī valsts labumam secen aizgājušas (aizvirzītas). Tā kā mūsu apstākļos diemžēl jāpieļauj, ka šīs atbildīgās personas atkarībā no viņu partiju konjunktūras atļāvušās muldēt un blefot, teikšu tikai, ka viņu minētais valstij zaudēto līdzekļu apjoms tālu pārsniedz valsts iekšējā un ārējā parāda apjomu. Lai kā – ne naudas trūkumā, pils griestos vai pils atejās meklējams valsts nolaistības iemesls, bet varas rokās un smadzenēs.
Ir labāks piemērs. Valsts kontrole pēdējā gada, pusgada laikā daudzkārt fiksējusi dažādus pārmēra tēriņus, tēriņu aplamības. Taču reakcija uz VK ziņojumiem no to instanču puses, kam šīs pārmērības jānovērš, bijusi tik izcili tūļīga un gļēva, ka publiski šos VK ziņojumus sākts uztvert kā plikas konstatācijas, tvaika nolaišanas līdzekli. Iznāk, ka VK met savus zirņus pret sienu tikpat efektīvi, kā to mūsdienās dara mediji, kuru pamatotos (!) norādījumus uz tā vai cita līmeņa blēdībām vara ļoti bieži laiž gar ausīm. Noklusē. Faktiski noklusēti tiek arī šie VK ziņojumi. Jo to saturs atklāj, ka tiklab valsts vai municipālajiem institūtiem saistībā ar pārmesto alkatību, nolaidību vai nesaimnieciskumu ne tikai jāmeklē vainīgie, bet jāveic arī organizatoriski pārkārtojumi, kuri beidzot pievērstu šīs institūcijas valstij, pilsētām un novadiem. Vara nevēlas naudu, ko tā patvaļīgi tērējusi sev, atdot valstij. Nav brīnums, ka pilij šāda ķēmošanās apnīk un, ja to neviens nebrucina, tā sāk brukt pati.