Pilnvaras nepadarīs prezidentu par zelta zivtiņu
Gudrinieki katru gadu dažas reizes melš par Valsts prezidenta pilnvarām. Taču tas, ko tie runāja par šo tēmu, teiksim 2010., 2011. gadā, man patika labāk nekā tas, ko viņi teikuši 2015. un 2016. gadā. Lai gan tie nav bijuši pilnībā vieni un tie paši gudrinieki, man šķiet, ka tēmas apvārsnis kļuvis zemāks. Izlasījis, ko varēju atrast, es pat teiktu, ka pirms dažiem gadiem viņus saistībā ar tēmu pamatā interesēja konstitucionālais, valsts līmenis, tagad – varas līmenis. Varbūt tā liekas tāpēc, ka tēmu no juristiem lielā mērā šķiet pārņēmuši politiķi.
Bet – lai cik bezpersoniski un savtīgi neizpaustos citi varas līmeņi, proti – lai kā negribētos to pelēcības dēļ atrast kādu šķietamu varas «personalizācijas» iespēju un tāpēc domāt, kā reljefāk «substancēt» prezidenta institūtu, manuprāt, sakarā ar šo tēmu ir par maz iesprūst Satversmes 3. nodaļas (Valsts prezidents) ietvaros. Ņemties līmenī – ko tad prezidents mehāniski varētu pārņemt no citiem varas atzariem, lai izskatītos «valstiskāks» un būtu lietojams kā varas ikona, stabilizētu varas koptēlu. Ko tas mainīs pēc būtības, ja viņš nominēs amatam, piemēram, tiesībsargu vai valsts kontrolieri, vairākus Satversmes tiesas tiesnešus…? Man šķiet, ka šajā līmenī Valsts prezidenta pilnvaras ir pietiekamas. Vienīgi jācer, ka Valsts prezidents jūtas arī kā pilsonis. Proti – viņam ir tiesības iztiekties par visām (!) valsts lietām un vērtēt tās kā ikvienam no mums.
Jo, kā sacīts Satversmē, ne Saeimai par sevi, ne valdībai par sevi un ne viņam par sevi, bet mums (Latvijas tautai) pieder suverēnā vara valstī. Tātad – ar mums jārēķinās. Jā, mums ir balss, to dodam, kam gribam. Pagaidām – tam, kas sola «labāku dzīvi». Bet – ne tā, lai kļūtu par varas suverēnu pēc būtības un lai ar mums rēķinātos. Šādā līmenī mēs kā pilsoniska sabiedrība vēl neesam īsti pamodušies.
Un, lūk, no šī līmeņa, manuprāt, arī varētu sākties diskusija par Valsts prezidenta pilnvarām. Jo, ja Valsts prezidents tiešām ir Satversmes sargātājs (A. Bergs), tad subjektīvi es uzskatu, ka viņš (katrs prezidents pēc neatkarības atjaunošanas) bijis diezgan slikts sargātājs un pieļāvis valsts praksē Satversmes principu noslīdēšanu līdz aptuvenībai vai pat liekulībai. Iespējams, tas tā ir arī tāpēc, ka Satversmes sargāšanai mūsdienās prezidenta pilnvaras ir nepietiekamas. Es uzskatu, ka te priekšrunātājiem jābūt nevis diletantiem, bet juristiem. Kā arī – nepieciešama plaša un gudra diskusija par Latvijas varas spēju respektēt Satversmi pēc būtības. Es te tikai nosaukšu (politiskā, nevis, teiksim, Satversmes tiesas līmenī) dažas lietas, kuras manā uztverē liecina, ka vara ir sevi no Satversmes pastarpinājusi. Piemēram, vai Satversmes preambula nav kaut kas līdzīgs valsts idejas definīcijai? Vienam jābūt pilnvarotam, lai tad, kad saistībā ar šo ideju varas politika pāriet spekulācijā, lietotu ja ne tiešu varu, tad rīkotu kvalificētu, publisku diskusiju ar varai saistošiem, terminētiem secinājumiem. Citādi par, teiksim, «valsts nozagšanu» var muldēt, cik uziet, visiem pie vienas vietas.
Tālāk – nacionālās (valsts) intereses. Kas tās tādas? Spriežot pēc politikas, ar tām šobrīd var tirgoties, kā varai izdevīgāk. Liekot šaubīties, piemēram, par to, vai Latvija vairs ir līdzvērtīga (kurā Eiropas «ātrumā» līdzvērtīga?), sociāli atbildīga valsts ar savu identitāti. Ja prezidents mums nav politiski atbildīga persona, varbūt viņš tomēr var definēt, kuram konkrētās situācijās (nacionālo valsti apdraudoša cilvēku aizplūšana, resursu un īpašumu (zemju) atdošana svešās rokās…) politiski vai juridiski jāatbild par nacionālo interešu iztirgošanu.
Un vēl – kurš atbild par varas dalīšanas principa demokrātisku nodrošināšanu? Vai varbūt Saeima šobrīd īsteno suverēna varu? Manuprāt, Saeima šobrīd varu neīsteno. Saeima nosaka faktiskās varas leģitimitāti. Likumdevēja, teiksim, ģenerālo līniju nosaka izpildvara. Savukārt izpildvara īsteno pamatā ekonomisko varu. Harmonija ar sociālās, intelektuālās, arī politiskās varas augļiem to interesē nepietiekami. Un kad tad centrālās varas rīcība sāks atbilst Eiropas vietējo pašvaldību hartas principiem, kurai Latvija pievienojusies? Respektīvi, vajadzētu domāt par to, kādi, iesaistot Valsts prezidentu, varētu būt efektīvi kontroles un rīcības mehānismi, lai vara nepastarpinātos no tautas un Satversmes.