Darba tirgus krīze nav beigusies

© F64

Latvijas gadījumā taisnība tam džekam, kurš teica, ka bezdarbs ir veids, kā piespiest ražošanas spēkus atpūsties no ražošanas attiecībām. Ar to atšķirību, ka mūsu ražošanas spēki grib atpūsties paši, bet ražošanas attiecību ideāls ir brālītis Karlsons, kurš dzīvo uz jumta un pārtiek no bezdarbnieku pabalsta.

Krīze it kā esot beigusies. Tad kāpēc nav beigusies darba tirgus krīze? Ko tad citu apliecina OECD ekspertu konstatācijas saistībā ar augsto ilgstošā bezdarba līmeni Latvijā? To, ka tā ir strukturāla problēma. Nodarbinātības politika nav laikus, adekvāti reaģējusi un nereaģē uz tautsaimniecības struktūras izmaiņām. Šī bezdarba aina (teju trešā daļa no visa bezdarba, ap 25 000 cilvēku katrs bez darba vidēji 2,5 gadus) liecina, ka ražošanas spēki arvien atpūšas no darbaspēka.

Turklāt Latvijā bezdarba cēloņi, manuprāt, ir daudz smagāki, nekā to liecina oficiāli paustais reģistrētā bezdarba līmenis. Pirmkārt, šajā ziņā paldies Dievam, ka Latvijas cilvēkus nodarbina citas valstis. Tas ir viņu, nevis Latvijas politikas nopelns, ka mūsu bezdarba līmenis turas ap ES vidējo. Otrkārt, institucionālie iemesli. Neefektīva darba tirgus organizācija. Kā armēņu radio anekdotē: kam vajadzīgas grāmatvedības programmas? Protams, bezdarba mazināšanai! Tur, kur agrāk sēdēja viens grāmatvedis, tagad sēž arī operators, programmētājs, elektroniķis un skaitļošanas nodaļas priekšnieks. Tā dēļ pie mums tūkstoši (tostarp birokrāti) nestrādā, lai arī viņiem ir darbs. Toties tiem, kuriem nav darba, ir diezgan laika domāt, ko iesākt ar politiķiem.

Ir pieņemts plāns, kurš paredz līdz 2020. gadam samazināt ilgstošo bezdarbu uz pusi. Izlasīju. Teksta līmenī tas sasaucas ar valsts līmeņa sociālekonomiskajiem nodomiem. Taču – tā ir labo nodomu, nevis reālo darbu fiksācija. Tāpēc nevaru nolasīt praktisku, programmatisku korelāciju starp bezdarba novēršanas un valsts sociālekonomiskās augšupejas centieniem. Zvanīju uz diviem novadiem, kur man pazīstami un kur ilgstošais bezdarbs lielāks par 50% no visa. Jautāju, kādas izredzes izpildīt šo plānu. Atbilde bija rupja: «Visticamāk – nekādu!» Jo – visas nekvalificēta darba vakances tuvākajā apkārtnē esot aizņemtas un darbaspēka kustība to ietvaros nav plānošanas vērta, bet kvalificētam darbam viņu ilgstošo bezdarbnieku kontingents problēmas risinājuma līmenī (gan tieksmju, gan vecuma dēļ) nav izmantojams. Turklāt daļa no šo novadu uzņēmējiem esot krīzes laikā tiktāl iemācījušies strādāt ar «optimizēto» darbinieku skaitu, ka atjaunot to pirmskrīzes līmenī (ja ražošana netiek paplašināta) viņiem neesot nekādas vajadzības.

Manā uztverē te (un ne tikai novados) atklājas viens no būtiskākajiem bezdarba cēloņiem. To minēja LPS padomnieks Māris Pūķis, sacīdams, ka pašlaik visvērtīgākais ir gudrs darbaspēks. «Taču – tā mums nav.» Tas nozīmē, ka mums nav bijis politikas tiem, kam šādu darbaspēku vajag. Tas nozīmē, ka esam apzināti ļāvuši ražošanas spēkiem atpūsties un darbaspēkam, samērā ar darba tirgus reālo pieprasījumu, degradēt. ASV pētījums liecina, ka trešā daļa šo bezdarbnieku vispār nav noskaņota meklēt darbu. Un turpat konstatēts, ka tikai vienam no desmit šādiem bezdarbniekiem izdodas atrast kaut ko reālu un stabilu. Droši vien Latvijā ir tāpat.

Protams, ir labi, ka bezdarbniekus apmāca, cenšas pārkvalificēt, izrāda tiem sociālu uzmanību. Paldies cilvēkiem, kas to dara. Bet mans stāsts, kā parasti, ir par politiku. Un politikas līmenī man iznāk, ka galvenais līdzeklis cīņā ar bezdarbu valstī ir… emigrācija. Tas ir galvenais līdzeklis arī cīņā ar darbaspēka deģenerāciju un pat tādu nemaz ne tik mazsvarīgu lietu kā ģimeņu morālais pagrimums, entuziasma zudums cilvēkos, kuri patiešām centušies atrast darbu, bet nav to atraduši. Vai varbūt jūs domājat, ka darba devēja uzticība cilvēkam ir proporcionāla viņa bezdarba ilgumam? Manuprāt, gluži otrādi. Turklāt, ja es būtu uzņēmējs, es labprātāk ņemtu darbā cilvēku no stabilas mājsaimniecības nekā no nabadzības sliekšņa. Utt. Un arī darba vietu radīšana, kas pamatoti tiek uzsvērta kā taustāmākais līdzeklis pret bezdarbu, manuprāt, nav gluži tas pats kas labdarība. Jo mazāk labdarība, jo lielāka darba tirgus pieprasījuma neatbilstība darbaspēka stāvoklim. Kopumā es uzskatu, ka Latvijā nopietnas bezdarba novēršanas politikas (īpaši uzsverot jaunatnes bezdarba iemeslus – piemēram, augstskolās apgūtā saskaņu ar reālo darba tirgu) pagaidām nav. Ir tikai kosmētiski pasākumi, kas varbūt dod lokālu, bet ne aptverošu efektu.