Ja Eiropas Savienība sola mums vienu kāposta lapu, mēs nesakām vis: "Paldies!", bet, uzmetuši lūpu, jautājam: "Kāpēc nav piecas?" Ja Eiropas Savienība gadā, kas izsludināts par gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, sola līdzfinansējumu kampaņai, mēs sakām – to mums nevajag, dodiet uzreiz bulkas. Mēs topam permanenti nabagi.
Jo ar cīņu pret nabadzību saprotam drīzāk uzturēšanās nabadzībā "ērtību", nevis tikšanu no tās laukā.
Par cīņu pret nabadzību varētu runāt tad, ja trūkumā nonākušo cilvēku pamatmasai sociālais atbalsts nozīmētu pārejas situāciju, kamēr izdodas tikt pie kaut kā labāka. Bet, ja viņu dzīves vidē (valstī) iespējas tikt pie kaut kā labāka objektīvi nepastāv, tad sociālais atbalsts no stimula kļūst par izdzīvošanas līdzekli. Tā nav cīņa pret nabadzību. Faktiski tā ir politiķu atpirkšanās no cilvēkiem par varas nespēju uzturēt kursu uz labklājību. Bezdarbnieka pabalsts tad faktiski ir ekonomiski aktīva darbaspēka dīkstāves kompensācija, bet virkne sociālo pabalstu – sabiedrības utilizācijas izdevumi. Jo tos nenosaka vis sabiedrību veidojoši apsvērumi, bet, piemēram, varas bailes no pamatotas sociālas agresijas. Tā nav cīņa pret nabadzību.
No nabadzības nevarēs tikt laukā citādi kā vien caur pašu nopelnītu, radītu dzīves vērtību. Protams, kāds var vinnēt loterijā. Kāds spēj izsisties ar savu darbu un par spīti (!) situācijai. Kāds var veiksmīgi apzagt valsti vai kaimiņu. Kāds var iedzīvoties no Eiropas. Vesels bars miljonāru te bagāti ne tāpēc, ka būtu uzņēmēji vai kapitālisti, bet tāpēc, ka izdevīgā brīdī pārdalījuši sev par labu tagadējo pensionāru radīto dzīves vērtību. Dabiski, ka tādi neko nekustinās, lai šķirba starp nabago un bagāto slāni valstī kļūtu mazāka un mazāk antagonistiska. Gluži otrādi – jo valstī lielāka nabadzība, jo izcilāks tiem šķiet viņu pašu "veiksmes stāsts". Tas šķiet publiski acīmredzams. Piemēram, sociālo vai kultūras vērtību kā obligātas "bagāžas" atrādīšanā un izrādīšanā, kur varētu cerēt uz to dabisku izpausmi dzīvesveidā. Bagātība, kas tapusi no netikuma, ir tikpat vērta kā nabadzība, kas tiecas tapt par netikumu. Vieni pūš burbuļus, citi nodzer bezdarbnieku stipendijas. Ietekme uz sociālo vidi, tās nolaistību līdzīga. Dzīves vērtību tas nevairo, un cīņa pret nabadzību tā nav.
Pārskatā par tautas attīstību 2008./2009.: Atbildīgums var atrast, ka ļaudis, manuprāt, diez ko vis netiecas iznest nabadzības cēloņus ārpus sabiedrības un paša cilvēka. Jautāti, kāpēc Latvijā ir nabagi, aptaujātie par svarīgākajiem iemesliem saukuši gribasspēka trūkumu un slinkumu (pirmais svarīgākais iemesls – 26%, otrais – 23,5%), netaisnīgu sabiedrību (attiecīgi – 33,3 un 17%), nabadzību kā neatņemamu progresa sastāvdaļu (19,3 un 23,7%). Man šāds vērtējums liecina, ka nabadzība nav vēl iesēdusies apziņā kā nepārvarama un ar adekvātu politiku no tās var tikt vaļā.
Vēl pārskatā cilvēkiem jautāts, cik lielā mērā tie ir savas dzīves noteicēji. Ja cipars viens nozīmē – "nemaz", bet desmit – "pilnā mērā", tad Latvijā sanācis 6,98. Bet, ja šito saliktu kopā ar pārskatā konstatēto zemo cilvēku sabiedrisko aktivitāti un dižām cerībām uz daudz lielāku valsts dalību ekonomikā un sociālās lietās, tad man sanāk, ka mūsu pašnoteikšanās mērķis ir mazumiņš, bet ij tad šis mazumiņš par 30% nav atkarīgs no mums. Es no tā izlasu, ka varas vēlme bijusi noturēt cilvēku prasību griestus tikpat zemus, kā tie bija padomju laikā. Un arī tāpēc cilvēku pašu raušanās laukā no nabadzības ir krietni vājāka, nekā tā varētu būt.
Taču vislabāk politikas bezatbildība, pat vienaldzība pret nabadzību un sociālo apātiju redzama pārskatā sniegtajā salīdzinošajā Latgales situācijas raksturojumā. Nabadzības riska indekss Latvijā – 21%, Rīgā – 11%, Latgalē – 40%. 1994. gadā Latgalē dzīvoja 16% Latvijas iedzīvotāju. Tie saražoja 10,9% no rūpnieciskās produkcijas kopapjoma. 2006. gadā Latgalē dzīvoja 15,8% Latvijas iedzīvotāju, kuri saražoja 6,6% rūpnieciskās produkcijas. U.tml. Šāda dinamika liecina par kursu uz nabadzību un sociālo atstumtību.
Mēs saprotam, ka būtu smieklīgi krīzes gadā, kad finanšu problēmas jūt 70–90% sabiedrības, mēģināt pabarot cilvēkus ar bukletiem, kur slavētas sātīgas brokastis. Vai plakātiem, kur teikts, ka paēdušie saprot neēdušos. Bet kas tad liek tos taisīt? Un kas tad liedz krīzes laikā beidzot reāli izdomāt, kā valsts nabagu pamatmasai dot reālu iespēju tikt laukā no nabadzības, kā pārtraukt tādu politiku, kas dzen sociālā atstumtībā veselus reģionus? Un tad demonstrēt cilvēkiem šos nolūkus kā varai obligātas saistības? Tas nozīmētu, ka valsts piedāvā kaut ko reālu cilvēku nākotnei. Motivāciju, interesi kustēties... Nevis tik vien kā labāku vai sliktāku amortizāciju pret krišanu galīgā izmisumā šodien. Bet, ja valstī nav ceļu, pa kuriem tikt no nabadzības laukā, tad arī pašos cilvēkos cīņa pret nabadzību apstājas. Tad uz rītdienas durvīm šā vai tā paliek rakstīts "Bezizeja".