Pašu stulbuma vārds nav "Kremlis"

Es uzskatu, ka Latvijas ļaudis to vairumā lieliski uztver, kas ir kas. Varbūt izņemot kādus 10–15%, kuriem te jārūpējas par «pareizām» sabiedriskām attiecībām un «pareizu» notikumu uztveri. Un, protams, arvien ir kāda daļa apmāto un atsaldēto, kuri dzied nedomājot. Bet man vairāk kremt tas, ka cilvēki pat sakarā ar varas pasākumiem nesaņem (ne no amatpersonām, ne medijiem) precīzas atbildes, kāpēc tos vajag, bet iztiek ar preses relīzēm un to pārstāstiem. Turklāt – publiskā telpa (manuprāt) kļūst pieejama arvien šaurākam cilvēku un uzskatu lokam. Arī tāpēc man liekas, ka te jau būtu vietā vārdu «mediji» aizstāt ar vārdu «rupori».

Pirmkārt, tāpēc, ka «augšu» (varas) vēstījums tajos nav līdzsvarā, pastāv visai krasā disproporcijā ar «apakšu» (sabiedrības) vēstījumu. Uz vienu pusi – lielceļš, uz otru – taciņa. Varbūt tāpēc Latvijas publiskā (mediju) telpa man šobrīd šķiet daudz piegānītāka nekā mūsu smadzenes. Līdzīgi kā mūsu starpetniskā sadzīve ir krietni vien kvalitatīvāka un mierīgāka par to, ko no tās iztaisa politiķi un mediji. Otrkārt, tāpēc, ka tikai rupori, kuri neprot par kādu melot labāk, nekā šis kāds melo par viņiem, grib šo otru aizvērt. Mediji būtu kāri zināt un censtos objektīvi translēt informācijas kopainu. Jo uzticas savai auditorijai, zina, ka arī tai ir galva uz pleciem. Galu galā jātur prātā, ka ne jau tas, ko cilvēki redz televizorā, bet gan tas, ko viņi redz savās kabatās, savos ledusskapjos, savās iespējās normāli dzīvot, iespējās ar reālu valsts atbalstu tikt laukā no nabadzības…, noteiks viņu attieksmi un pieķeršanos valstij. Var aizliegt kaut visus Krievijas TV kanālus, taču, ja cilvēki savas varas kvalitātes vietā redzēs savas varas stulbumu, tad nez vai viņi domās, ka šī stulbuma vārds ir «Kremlis». Lai cik ar sparīgi mēs ņemtos borēt, ka ir tieši tā.

Turklāt, ja ārējais apdraudējums tiešām ir tik nopietns, kā tiek tēlots, tas taču ir gandrīz tas pats, kas ar barikādēm. Tolaik cilvēki fiziski stāvēja apkārt valstij, apkārt varai un galvenais – brīvība – notika. Tagad, ja ārējais apdraudējums tiešām ir tik nopietns, cilvēki atkal būtu jāpulcē ap valsti, jāpiesaista tai. Taču vara rīkojas pretēji – atgrūž cilvēkus no sevis, no valsts. Izgrūž no tās.

Visspilgtākais šīs distancēšanās piemērs (pēc referenduma iespēju ierobežošanas) ir pieteiktie Krimināllikuma grozījumi. Lai kādi tie būtu, nav saprotams, kāpēc grozījumu politiskie iniciatori un reālie autori līdz šim nav devuši publisku atbildi ne Valsts prezidenta ieteikumam, ne arī argumentēti noraidījuši grozījumiem izteiktos pārmetumus. Kas var būt vēl vieglāk, ja tu esi radījis kaut ko profesionāli pilnīgu?

Ar grozījumiem Krimināllikumā Latvijai esot jāsūta skaidrs signāls, ka valstī netiks pieļautas tādas darbības, kas bija vērojamas Krimā un Ukrainas austrumu reģionos. «Grozījumu iniciatīva ir jāskata kontekstā ar mūsdienu drošības un politikas realitāti,» (sk. delfi.lv) secinājuši Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieki. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Krimināllikums jāpadara stingrāks. Bet – kur ir šā apgalvojuma pētnieciskais pamatojums? «Signālus» sūtīt un brīdināt, lai nemēģina līst, var vairākos citos veidos (piemēram, pārstājot mitoloģizēt draudus, bet sākot tos reāli novērst). Bet – kādi reāli apstākļi nosaka to, ka grozījumu pieņemšanas gadījumā «visas runas par Latvijas tiesību sistēmas piederību Rietumu tiesību lokam ir jāizbeidz» (EP Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks A. Dimitrovs, Rīgas Laiks, 04.2016.). Tik nopietnas lietas, kā atgriešanās sociālistiskajā tiesību laukā, «kur valsts un drošība ir daudz svarīgākas nekā pamattiesības» (A. Dimitrovs), būtu nopietni un publiski jāpamato, nevis jāgrūž cauri steidzamības kārtā. Tik nopietniem pārmetumiem kā grozījumu pretrunas ar Satversmi, ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratni, Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāju vajadzīgi kvalificēti pretargumenti. Taču APPC «pētnieki» uzskata, ka nevardarbīgas rīcības un izziņas kriminalizācijas pamatošanai pietiek ar vispārpolitiskiem pieņēmumiem. Šajā gadījumā – ar bla-bla-bla. Līdz 21. aprīlim, uz kuru no 7. aprīļa pārlikta KL grozījumu izskatīšana Saeimā, vēl ir mazliet laika. Ar to pietiek, lai apliecinātu sabiedrībai ne tikai varu un stulbumu, bet arī saprātu.