Vai gada garums nosaka gada kvalitāti?

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam esot redzamas izglītības kvalitātes, pieejamības un «izmaksu efektīvas» izglītības sistēmas nodrošināšanai «nepieciešamās izglītības sistēmas strukturālās reformas». Esmu akls. Vārdus redzu. Kompleksi sakoptu, vārda «strukturāls» jēgai atbilstošu rīcības scenāriju neredzu. Tās pašas vainas, kas visai valstij pievērstos dokumentos. Literatūra.

Taču šāds līmenis ļauj IZM gadiem muldēt par reformām (piemēram, skolotāju darba apmaksu) un neveikt tās. Tas ļauj iztikt bez noteikto mērķu sasniegšanas garantijām, atbildības un pat pienācīga ideju pamatojuma. Tāpēc sekundārais konkrētā mirklī var tikt sludināts par bezmaz «izšķirošo», lai pēc neilga laika to noliktu plauktā līdz nākamajai reizei. Tagad «nākamā reize» atkal pienākusi mācību gada pagarināšanas idejai. Tā nav ideja tikai skolu iekšējai lietošanai, tā skar vecākus… Taču sabiedrībai tā kārtējo reizi tiek pasviesta bez kompleksa un kontekstuāla pamatojuma.

Atradu vecu (25.01.2000.) ministram Mārim Vītolam šajā sakarā rakstītu Latvijas Skolu psihologu asociācijas vēstuli. Šī ļoti korektā vēstule varētu būt pamats profesionālai diskusijai. Taču ij Vītola, ij citu ministru laikā, kuriem šī ideja likusies vajadzīga, polemika pastāvējusi vien atsevišķu publikāciju līmenī, kas tikušas balstītas pieņēmumos, nevis izpētē. Vēstulē ieteikts mācību gada pagarinājumu (uzsverot – «ja tas tiešām vajadzīgs») pārcelt uz 15. augustu. Jo «mācību gada beigas ir visai saspringts laiks, kad organisms cieš no vitamīnu trūkuma un pārguruma slodzes rezultātā saasinās hroniskās slimības. Tomēr bērniem nepieciešams mobilizēties gada atzīmju saņemšanai un izlikšanai. Līdz ar to uzskatām, ka, bērnu intereses aizstāvot, par to vajadzētu īpaši padomāt». Tas ir tikai viens aspekts, kuru profesionāli apsvērt.

Nav tā, ka es šo ideju nepieņemu absolūti. Es esmu pret tās sludināšanu pamatošanas (organizatoriskas, ekonomiskas, psiholoģiskas,…) vietā. Sevišķi tāpēc, ka vārdi «skolu sistēmas maksimāli efektīva darbība» gadu gaitā ne reizi vien izpaudušies vārdos «sistēmas krīze». Un ne tuvu ne mācību gada garuma dēļ. Pirms astoņiem gadiem pret šo ideju iebilda 78% iedzīvotāju (par bija 5,1%). Man šķiet, ka arī tagad pret to būs vairākums. Tad tika uzsvērts, piemēram, ka nav veikti «nekādi pamatoti pētījumi» par bērnu slodzi un veselības izmaiņām. Kur tie ir tagad? Varbūt, runājot par slodzi, mācību gada pagarināšanas vietā jārevidē mācību saturs? Šā vai tā, gribētos tomēr zināt, cik lielā mērā runas par mācību gada pagarināšanu (vai mācīšanos sestdienās) ir pamatotas ar vispārējo bērnu veselības stāvokli, fizisko un garīgo kondīciju? Tikpat precīzi jāapsver, kādi būs ieguvumi, kādi zaudējumi, ja vasara bērniem mūsu klimatiskajā zonā kļūs par dažām nedēļām īsāka. Ja bērni nespēj turēt to, ko spēja viņu vecāki, tad tas tā ir arī izglītības politikas dēļ.

Svarīgi skaidri zināt arī to, ko no šīs mācību gada pagarināšanas saņems skolotāji. Ar ko šī ideja viņus piesaistīs skolai ciešāk? Nav runa tikai par atalgojumu. Varbūt skolotājiem būs iespēja iet pensijā par dažiem gadiem agrāk? Man šķiet, ka šāds lēmums vajadzīgs neatkarīgi no mācību gada garuma.

Dīvaini, Latvijā taču ir skolas, kuru prakse, kurās izmantotās metodes, mācību procesa organizācijas principi, ikdienas dažādošana, «priekšmetu» stundās apgūtā īstenošana praksē, projektos, profesijas apguvē, arī spēļu un kustību prakse… varētu darīt pagarinātā mācību gada ideju pievilcīgāku. Jau mana mamma, kuru slavēja kā izcilu metodiķi, savulaik teica, ka savās (valodu) stundās tiek galā ar «vielu» pirms maija. Maijā viņi tikai nostiprinājuši apgūto, gājuši ārā apsaukāt puķes vācu un krievu vārdos, skaitījuši katram kokam pa tautasdziesmai. Tagad ir lielākas iespējas gādāt, lai skolā var mācīties dzīvojot. Daudzpusīgi un praktiski. Protams, ja ideja ir vispārēja, ar izņēmuma skolām nebūs diezgan, ideju nāksies nodrošināt sistēmas līmenī. Tātad – visvairāk es te esmu neapmierināts tieši ar to, ka izglītības sistēmas veidotāji atkal uzstājas vien kā rīkojumu un «ideju» deklarētāji, bet ne kā profesionāli to nodrošinātāji un pamatotāji. Tāpēc man šķiet, ka garāks mācību gads tiem vajadzīgs tikai, lai apmierinātu savu profesionālo slinkumu ar kārtējo domāšanas imitāciju un iepriecinātu tos, kuri uzskata skolu vien par bērnu utilizācijas iestādi (nav taču, kur tos sīkos likt, lai tup skolā ilgāk).