Reāla kara nosacītība (tostarp ētiskā) padara informatīvo karu par pieņemamu reāla kara ieroci. Miera laikā, kad šī nosacītība (tostarp ētiskā) ir nedabiska, amorāla un nav nepieciešama, informatīvais karš jebkurā, gan savējo, gan oponentu, izpausmē nav uzvaras, bet sabiedrības pagrimuma instruments. Jo, kā teica viens, neatceros kurš, gudrinieks: informatīvais karš – tā ir zemkopības nozare, kas atsijā patieso, labo un mūžīgo. Informatīvā kara ierakumos ražoti produkti nav uzskatāmi ne par kvalitatīvu, profesionālu žurnālistiku, ne arī par kvalitatīvu politiku. Pat tad, ja tie nostrādāti ar glanci un gūst panākumus, tie jebkurā gadījumā nodrošina tikai Pirra, tikai Gebelsa uzvaras. Es uzskatu, ka miera laikā, ārpus tieša konflikta informatīvais karš uzskatāms par noziegumu pret cilvēci vai vismaz savas (!) valsts sabiedrību, lai kura valsts to piekoptu un lai ar pret kuru valsti tā teiktos šo karu vēršam.
Tāpēc, ka informatīvā kara metodoloģija nepieļauj lokālu adresāciju (neminēšu izplatītākos šī kara raksturojumus). Pretiniekam pievērstā informatīvā agresija vienlīdz iespaido arī savējos. Karotāji nav atšķirami no pārējiem. Es piekrītu Henrijam L. Oldi (divu ukraiņu rakstnieku – fantastu pseidonīms), ka informatīvajā karā ir ievainotie, smagi ievainotie un kritušie. Ievainotie vairs nav spējīgi adekvāti uztvert citādu viedokli. Smagi ievainotie vairs nav spējīgi uztvert citādu viedokli bez atbildes agresijas. Nogalinātie vairs nespēj paust savu viedokli bez agresijas. Mums ar šī kara «upuriem» pilns internets.
Tāpēc, ka miera laikā uzsākts informatīvais karš tiecas reducēt varas izpausmes attiecībās ar tautu līdz manipulācijai ar apziņu. Bet «pāreja uz manipulāciju ar apziņu kā galveno varas līdzekli nozīmē mūsu kultūras kodola sagrāvi un civilizēta ceļa galu» (S. KaraMurza). Tas sacīts par Krieviju. Es to pilnā mērā attiecinātu arī uz Latviju. Informatīvais karš vajadzīgs nekvalitatīvai varai. Nav nekādu šaubu – jo nekvalitatīvāk te izpaudīsies vara, jo mazāk tai rūpēs valsts kvalitāte, jo uzbāzīgāk tā producēs ārējos pretiniekus. Vai varbūt, fiksējot informatīvā kara situāciju, Latvijas līderi ir gādājuši par šī kara apstākļiem adekvātu informatīvi psiholoģisko cilvēka drošību? Nav! Un tas vien jau liecina par situācijas falsificēšanu. Informatīvais karš tomēr ir karš, un vairāk par visu tas pūlas iznīcināt personību. Vai varbūt informatīvais karš, kuru mēs te spēlējam, padara mūs gudrākus, kvalitatīvākus, vai ar savu kvalitāti mēs spējam kaut tik daudz kā nomākt oponenta ruporu ietekmi? Diemžēl mēs to cenšamies darīt ne ar kvalitāti, bet ar aizliegumiem un savu smadzeņu skalošanu. Informatīvais karš – tā ir apelācija pie padibenēm un to vairošana. Tā ir nelietīga spēle ar cilvēku fobijām. Nevis cilvēka atbrīvošana no tām, bet to kultivēšana.
Tāpēc, ka vārds «brīvība» tajā tiek izmantots nelietīgi (piemēram, preses brīvība kā brīvība melot; kropļot informācijas kontekstu – izmeklēt «derīgo», atmest nepatīkamo; kā brīvība dozēt zināmo tā, lai cilvēka uzskatus noteiktu nevis zināšana, bet emocionāla ievirze (sk. A. Azimovs); brīvība falsificēt…). Patiess profesionālisms šī kara apstākļos kļūst par traucēkli, par agresijas, par (žurnālistu) nāves iemeslu. Informatīvais karš miera laikā ir gļēvu žurnālistu un savtīgu, atkarīgu politiķu «sports».
Informatīvajā karā teicienam Aste luncina suni blakus stājas cits – Ausis plivina ēzeli. Jo informatīvajam karam vajag ēzeļus. Vai mans uzdevums šajā sakarā būtu vairot ēzeļus, vai arī, cik spēju, atturēt cilvēkus no izšķīšanas barā, no smadzeņu skalošanas? Es uzskatu, ka man, ja vien gribu rakstīt, par ko pats varu atbildēt, par ko varu teikt – es tā domāju, nav jātup šī kara ierakumos. Mana vieta ir ārpus tiem, un, ja atskan riešana no vienas vai abām pusēm (vienalga kādā – latviešu, krievu vai citā valodā), man tā ir tikai zīme, ka vēl turos puslīdz ciešami. Stulbināšanai un stulbumam, kurš nespēj pierādīt pats savu nepieciešamību, man nav jāpakļaujas. Gluži otrādi, jo uzbāzīgāk tiek sludināts «informatīvais karš», jo biežāk (miera laikā) man jāmeklē tie, kam es nepiekrītu, tie, kuri ieskaitīti pretiniekos. Nevis lai rietos, bet lai sarunātos un diskutētu. Kaut vai par to, kā valstī pārvarēt iekšēju sašķeltību. Man nav jāpārspēj oponents nelietībā, sev netīkamā noklusēšanā un melos. Es nedrīkstu kļūt politiķis. Tādā pašā izpratnē, kā par politiķi nedrīkst kļūt tiesnesis.
