Kārtējie ierakumi starp varu un tautu
Ja runa ir, teiksim, par kriminālo justīciju, tad visu (darbību, informāciju…), ko gribas tās (piemēram, Krimināllikuma) varai pakļaut, manuprāt, ir ne tikai iespējams precīzi definēt, bet tas ir arī obligāti jādara. Likumdevējai un izpildvarai jāliedz iespēja iekārtoties tiesu varas čaulā.
Citādi, kaut vai saistībā ar KL, varam runāt nevis vairs par kriminālo, bet politisko justīciju. Šobrīd Krimināllikumam pieteikto grozījumu un to anotācijas definitīvā aptuvenība manā uztverē ne bez pamata liek domāt par grozījumu radniecību ar padomju laika politisko justīciju. Piemēram: «Nav nozīmes tam, vai persona rīkojusies personīgu interešu vadīta, iedzīvošanās nolūkā vai kādā citā nolūkā» (anotācija). Savukārt slavenajā PSRS KL «58. pantā» pēc pretvalstisku darbību uzskaitījuma (režīma gāšana, varas vājināšana, spiegošana, arī preses finansēšana…) seko teksts – par kontrrevolucionāru var tikt atzīta arī tāda darbība, kura, nebūdama tieši pievērsta augšminēto mērķu panākšanai, tomēr satur sevī vēlmi graut politiskos un saimnieciskos proletāriskās revolūcijas iekarojumus.
Ja tad, izmantojot 58. pantu, varēja dabūt desmit gadus lēģeros par Šveices pulksteni (Rietumu pielūgšana, ārzemju propaganda), tad tagad, saskaņā ar pieteiktajiem KL grozījumiem, pat gadījumos, kad vara būs klasificējusi tādu informāciju, kas satur vai atklāj politisku, ekonomisku, komerciālu vai citādu kaitējumu valstij, žurnālists vai kāds cits cilvēks, kurš, «personīgu interešu» vadīts, mēģinās to atklāt, KL pieļaus varas izrēķināšanos ar šo cilvēku.
Kāpēc KL pieteiktie grozījumi man šķiet politiski aplami?
Tāpēc, ka tie pieļauj domas par politiski motivētu kriminālo justīciju (ja ir gadījumi, kad tas nepieciešams, arī tos var precīzi formulēt, un tāpēc nav jādemonstrē visai brutāla vēlme pakļaut tiesu varu politiskām iegribām).
Tāpēc, ka grozījumi kropļo tiesību sociālo jēgu. Varas griba manā uztverē nav tas pats, kas tiesības.
Tāpēc, ka pieteikto grozījumu kopums liecina – to autori identificē valsts stabilitāti, iekārtas kritiku ar konkrēto varas nesēju kritiku un pūlas izolēt sabiedrību no varas darbu vērtēšanas. Varas nesēju pašsaglabāšanās, nevis iekārtas attīstība, tās drošība nodarbinājusi grozījumu autorus. Pat ja klasificēta būs ar korupciju, nelietīgu amata izmantošanu u.tml. saistīta informācija, sodīti tiks tie, kuri to meklēs un atklās. Tostarp tieši nekvalitatīva valsts vara ir galvenais hibrīdkara un informatīvā kara izredžu vairotājs valsts teritorijā.
Tāpēc, ka KL anotācijā netiek sniegta skaidra atbilde – vai un kāpēc varas kritika, citādā domāšana valstī ir sasniegusi tādu līmeni, ka pakļaujama kriminālvajāšanai kā tāda? Ne tikai saistībā ar konkrētām izpausmēm (terorisms, spiegošana, bruņots dumpis, valsts nodevība, reāls saimniecisks vai politisks kaitējums valstij, arī dokumentu nozaudēšana…). Un, ja jau tiek konstruēta iespēja iztaisīt katru, kas nav mierā ar režīmu, par teroristu vai dzimtenes nodevēju, tad vajadzēja uzreiz iet tālāk – norādīt, ka šā cilvēka ģimene: sieva, bērni, radi… – šajā gadījumā a priori veido teroristisku organizāciju un arī jāņem ciet. «Aizmirstot pagātni, mēs piespriežam to sev no jauna.» Labs teiciens.
Tāpēc, ka tie tuvina varu patvaļai, kur tiesa var tikt padarīta nevis par tiesāšanas, bet par izrēķināšanās instanci.
Tāpēc, ka hibrīdkarš Latvijā pasniegts bezmaz kā fatāla parādība, nevis konkrēta realitāte, kurai pretī liekams tikpat reāls kontrpasākumu komplekss. Nepaskaidrotas grozījumu steidzamības vietā vajadzēja vismaz skaidri definēt stāvokli un uz tā pamata nevis steigties, bet, gluži otrādi, dziļi un vispusīgi diskutēt par to, kas šajā sakarā pakļaujams tiesiskai «kriminalizācijai», kas nē. Nevis, attaisnojoties ar hibrīdkaru, gatavot specdienestiem atļauju grābt visus pēc kārtas, bet iemācīt tos redzēt situācijā reālus draudus un beidzot atšķirt, kas ir kas pēc būtības.
Jā, es, iespējams, pārspīlēju politisko aspektu. Taču mani tiešām uztrauc tas, ka mazā valstī pati vara attiecībās ar sabiedrību nereti un turklāt apzināti noliek sevi «mēs un viņi» pozīcijās. Šis ir viens no tādiem gadījumiem. Un tad es atceros, ko par savējiem teica Mahatma Gandijs: «Sākumā viņi tevi ignorē, tad viņi smejas par tevi, pēc tam – cīnās ar tevi, un beigās – uzvari tu.» Pēc 1995. gada viņi sāka mūs ignorēt, krīzes laikā viņi par mums smējās, tagad acīmredzot klāt cīņas laiks. Iznākums ir zināms. Un tomēr es nesaprotu, kāpēc mazai valstij jātērē laiks, iespējams, jātērē paaudzes šim Gandija scenārijam.