Apdrošināsimies, lai nodrošinātu birokrātus
Veselības ministrija ar obligātās veselības apdrošināšanas (OVA) ideju spēlējas kopš neatkarības atjaunošanas. Tātad mums (sabiedrībai) vajadzētu zināt, kāpēc tieši OVA garantēs mums cilvēcīgu veselības aprūpi un tautas veselības ainas progresu.
Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka saistībā ar OVA esam tikpat lieli analfabēti kā tad, kad ideja te izskanēja pirmo reizi. Turpmākie tās uzplūdi (.., 1997., 2001., 2003., 2007.,… 2016.) neko nemainīja. Lai arī ar OVA idejas pamatošanu un sagatavošanu ņēmušies eksperti, darba grupas un aģentūras, sabiedrībai sniegtais OVA pamatojums līdz šim bijis vairāk nekā diletantisks. Tas bijis truls. Jo tā sauktie veselības aprūpes organizācijas speciālisti ir gan aprakstījuši Taivānas, Austrijas vai vēl kādu citu Eiropas valstu pieredzi, taču neviens no tiem nav vīžojis pamatot, kāpēc ideja ir piemērota tieši Latvijai un kāpēc tā te būs efektīva.
Lai arī esmu sen izbijis ar variablām pārvaldes lietām saistīts sistēmanalītiķis, tomēr vēl zinu, kādu elementu kopums nosaka sistēmas efektivitāti. Tāpēc uzdrošinos ieteikt Veselības ministrijai izbeigt māžoties un sistēmiskās lietās nepiedāvāt cilvēkiem «ideoloģiskas» savtīgas iegribas, bet gan profesionāli, skaidri un cilvēkiem saprotamā valodā pamatot, kādēļ no visiem pāris simtiem pastāvošo veselības aprūpes modeļu OVA ir Latvijai vispiemērotākā (iespējams, sagatavot šo ideju sabiedrības apspriešanai). Nav būtiski plātīties ar nosaukumiem (Beveridža modelis, Bismarka modelis,..). Būtiski ir garantēt tā vai cita modeļa efektivitāti konkrētā valstī. Un noteikt konkrētu atbildību par tā efektivitāti. Protams, norādīt arī riskus. Neviens modelis nav ideāls.
Par ko vienkāršam pacientam (tādam kā es) liecina OVA līdz šim veltītā speciālistu un amatpersonu izteikumu kopuma (tostarp, piemēram, Obligātās veselības apdrošināšanas koncepcijas projekts, 2012. g., pirms tam Jaunā laika OVA koncepcija, 2002. g. u. tml.) kvalitāte? Pirmkārt, to, ka birokrātija vēlas OVA redzēt tikai kā papildu nodokli. Kā nodokli, ar kura palīdzību izdotos saglabāt un uzturēt līdzšinējo nozares pārvaldes impotenci. Taču atgādināšu, ka kopš šā gadsimta sākuma Latvijas veselības aizsardzības budžets ir audzis vismaz četras reizes. Iespējams, nepietiekami. Taču, pirms ieviest OVA, ir pamats noskaidrot, cik tad efektīvs un godprātīgs (piemēram, dubulta naudas iekasēšana iestādēs par aprūpes pakalpojumiem – gan no budžeta, gan privātiem apdrošinātājiem) bijis līdzšinējais naudas izlietojums. Veikt visu nozares institūciju auditu, pamatot to lietderību un darīt atklāto zināmu sabiedrībai. Turklāt netiek skaidri pateikts, ka līdz ar OVA veselības aprūpes budžets tiek šķirts no valsts pamatbudžeta.
Otrkārt, ja OVA Latvijā tiek ieviesta esošajā sociālekonomiskajā situācijā, tad apmēram trešajai daļai pieaugušo veselības aprūpe var kļūt nepieejama (šis, teiksim, pieņēmums tapis, uzlūkojot sociālā nodokļa nomaksas ainu; pauperisma, bezdarba, novecošanās un emigrācijas līmeni; pieņemot, ka OVA maksājums gadā varētu būt ap 200 eiro,…). Bet, ja skatīties uz Taivānu vai Austriju, tad top jo sevišķi skaidrs, ka ne tik daudz veselībai veltītais IKP procents, cik labklājības līmenis nosaka OVA modeļa efektivitāti. Latvijā tas dotajā brīdī vairos nevienlīdzību un veselības kopaina kļūs sliktāka.
Treškārt, netiek pamatots, kā ar OVA izārstēt kaut vai tās sistēmas slimības, kuras izslēdz OVA efektivitāti (ja nedomāt par sistēmas pašlabumu, bet tautas veselību). Proti, netiek runāts par sistēmiskiem priekšdarbiem, kas veicami, pirms OVA ieviest. Izslēgt rindas (nozares kapacitāte esot pietiekama, lai bez tām iztiktu); izslēgt ēnu ekonomiku nozarē; nevis vairot nodokļu slogu, bet panākt pienācīgu esošo nodokļu iekasēšanu… Turklāt – savlaicīgi domāt arī par kompensējošiem pasākumiem. Piemēram, ja tiek ieviesta OVA, samazināt nodokļus, ar kuriem aplikts darbaspēks.
Ceturtkārt, kā savulaik (2003. g.) teica dakteris Jānis Ozols: «Naudas sadales punkta nosaukšana par slimokasi vai aģentūru, tāpat kā naudas sadales funkciju nodošana apdrošināšanas sabiedrībai vēl nenozīmē apdrošināšanas principu ieviešanu.»
Pagaidām es uzskatu, ka saistībā ar še minētiem un vēl daudziem citiem ar OVA ieviešanu saistītiem aspektiem VM tur mani par muļķi un izturas kā pret muļķi, kuram nāksies akli norīt visu, ko tam birokrātija (vara) piedāvās.