Laiks atļaut pirkt ieročus?
Neatkarīgās lasītājs Jānis no Imantas jautāja: kā tad, ja nu tiešām notiek sliktākais, dabūt zaļos cilvēciņus laukā no Latvijas? Jo skan balsis, ka Latviju var ieņemt dažās stundās, bet, lai iedarbotos 5. pants, vajag dienu vai vairākas. Kāds karš gaidāms – tanku, kājnieku, raķešu…?
No savas puses es vēl jautātu – un kāda man tur būs daļa? Jo, cik lasu par modernajiem kariem, tik pārliecinos, ka galvenā loma tajos būs nevis karaspēkiem, bet, teiksim, nācijām, iedzīvotāju kopumam. Un, kamēr mūsu valdīšana nopietni neķersies klāt mērķtiecīgai nācijas kvalitātes uzlabošanai, tikmēr es visas runas un it kā nacionālajai drošībai pievērstos pasākumus uzskatīšu par dekoratīvu lāpīšanos, par acu aizmālēšanu būtiskas drošības politikas vietā.
Šobrīd es nesaprotu, vai Latvijas oficiālās aprindas lieto, piemēram, vārdu hibrīdkarš manis iebiedēšanai vai sagatavo noteiktai realitātei. Jo atsevišķas hibrīdkara izpausmes taču visvairāk gremdējas tieši sabiedrībā, irdina un grauj to. Bet – es neredzu, ka Latvijas sabiedrība tiek mērķtiecīgi apgādāta ar zināšanām un instrumentiem, lai spētu šajā karā karot. Jo vairāk, ja pats par sevi hibrīdkara jēdziens neapraksta kaut kādu diži jaunu saturu. Zem viena vārda savākti elementi, kuri to vairumā jau agrāk šā vai tā tikuši izmantoti ij kara, ij miera laikā. Varbūt visjaunākais te ir tas, ka hibrīdkara daudzināšana globālā līmenī izriet no atziņas – cilvēci ir vismaz tikpat «labi», ja ne pat izdevīgāk, robotizēt, zombēt, nekā fiziski iznīcināt. Proti – jauns ir hibrīdkara globālais izvērsums.
Arī tāpēc līdz ar Jāni no Imantas es gribētu zināt, kāds būs reāli paredzamais konflikta raksturs un kāda mums tur būs daļa. Arī nesenie Nacionālās drošības koncepcijas uzlabojumi man šķistu daudz pilnīgāki, ja ietvertu perfektu sabiedrības, nācijas dalības skaidrojumu un pasākumus, kas veicami, lai mēs zinātu katrs savu vietu un darbību. Turklāt, ja mūsdienu risku, mūsdienu kara problemātikas risinājumu atstāt tikai politiķu un militāristu ziņā, tad mēs, sevišķi pastāvot arvien augošai baiļu un draudu sajūtas eskalācijai no šo politiķu puses, varam pamazām nonākt līdz kaut kādai pusmilitāras huntas, pusautoritārai valsts pārvaldei savā zemē arī bez kādas invāzijas. Man šķiet, ka jau tagad politiķi izmanto mūsdienu riskus kā sētu starp sevi un cilvēkiem. Tātad – risina vien savas iekšējas (varas) problēmas. Lai arī, kā teicu, mūsdienu karā veiksmi noteiks ļaužu griba būt un uzvesties kā nācijai. Viena šādas gribas izpausme, ko esam paši piedzīvojuši, bija barikādes. Bet šobrīd līdzās mūsu sajūtām un attieksmei būtu jāstāv arī reālai politikai un zināšanām. Nevis paslēpēm ar tautu.
Ir vai nav paslēpes, to viegli noskaidrot. Viegli noskaidrot, no kā vara baidās vairāk – no ārējiem draudiem vai pati no savas sabiedrības? Piemēram, mūsu amatpersonu ar draudiem saistītā retorika liecina, ka nāciju vajadzētu sākt apbruņot. Tieši rēķinoties ar atsevišķu hibrīdkara elementu izpausmēm. Turklāt, ja «nepretoties aizliegts», bet pretošanās līdzekļi netop doti, tad tas izskatās vai nu pēc «augšu» bezatbildīgas muldēšanas, vai nodevības.
Tātad, ņemot varas retoriku nopietni, es ierosinu sākt tautu apbruņot. Jāatceļ Dzeržinska un Ļeņina aizliegums privātpersonām nēsāt ieročus. Jābeidz turēt kriminālās aprindas, kurām tie samērā viegli pieejami, par vienīgo (neskaitot attiecīgus varas institūtus) šajā ziņā privileģēto slāni. Jāievieš to valstu regulējums, kur šaujamieroči ir pārdošanā. Turklāt – ja jau valsts pilnībā uzņēmusies aizsardzības, soda un tiesas funkciju, kāpēc tā netiek ar šo funkciju galā? Pašaizsardzības problēma aktualizējas arvien vairāk. Krievu rakstnieks Mihails Vellers ir pamatīgi pētījis šo situāciju un ironizē, ka agrākos laikos ieročus nedrīkstēja nēsāt tikai vergi un apspiestie. Viņš kategoriski noraida apgalvojumu, ka, dabūjuši stroķus, mēs sāksim apšaut cits citu. Krievijā slepkavo daudz vairāk nekā zemēs, kur ieročus var pirkt. Viņš raksta: «Maiga likuma, tikumu izlaidības, morāles liberālisma un pašaizsardzības līdzekļu trūkuma apvienojums ved pie principiālas un masveidīgas taisnīguma ignorēšanas, sabiedrības pūšanas un valsts izjukšanas.» Protams, vara, kura pati ir tautas izmisuma iemesls un kura vienlaikus mēģina to maskēt ar ārējo draudu eskalāciju, ieroču iegādes atļauju cilvēkiem nedos. Tātad – arī reālu ārēju draudu gadījumā mums nebūs pat elementāru pašaizsardzības rīku.