Politikai jāpārlej asinis

Tautai riebjoties sīkpartijas. Tas tāpēc, ka «tauta» skatās politiku kā teātri, gar kuru tai it kā nav daļas. Tauta gaida brīnumus – nez no kurienes vienā rāvienā un bez tautas dalības radīsies kaut kas liels un varens. Tas ripinās sauli pa zemes virsu. Uz to var cerēt. Taču šīs cerības piepildīsies jo ātrāk, jo vairāk politiskas darbības mēģinājumu nāks no pašas sabiedrības. Lai cik izkliesta, mazskaitlīga un nevarīga, tā tomēr būs pilsoniskuma prakse. Daudz apsveicamāka nekā no dīvāna apakšas vai datora priekšas nākušās «atklāsmes».

Tas tiesa – katra partija grib varu. Bet to ceļā uz varu ir viena pietiekama barjera – pieci procenti balsu. Visā pārējā, turklāt saskaņā ar Satversmes 102. pantu, ir jāļauj cilvēkiem sabiedriski, sabiedriski politiski organizēties un darboties tā, kā viņiem ienāk prātā. Ņemot vērā arī to, ka pilsoniskums (mūsu katra reāla atbildība par savu valsti) Latvijā, manuprāt, ir visai vājš. Līdz šim mēs pasīvi atražojam varā pašu lādētu partiju transformācijas. Jo vairs nav jēgas likt tiem, kuri grib politiski darboties, kaut kādus samākslotus, direktīvus šķēršļus? Izņemot tiesiskos (pieļaujamais politiskais saturs un rīcības izpausmes, bet ne biedru skaits, dibināšanas laiks pirms vēlēšanām u. tml.)? Ciktāl runa par tiesisko reglamentāciju, tiktāl piekrītu Egila Levita viedoklim – paredzamie grozījumi aizskar pilsoņu politiskās tiesības. Vai šie jauno partiju ļaudis grib būt tikai «laimes lāči» vai kas vairāk, ir viņu pašu, nevis Saeimas darīšana. Turklāt tā būtu mūsu – vēlētāju darīšana: ievēlēt laimes meklētājus vai politiķus. Problēmu rada tas, ka politiskais tirgus piedāvā vien tos pirmos.

Jā, mūsu varas partijas bez varas nekā nezina. Var teikt, ka, tikušas Saeimā, tās reducējas līdz frakcijām. Tas ir ļoti bēdīgi, jo apliecina šo partiju kā sabiedrisku organizāciju degradāciju. To intelektuālā un organizatoriskā rosība ārpus varas, kaut vai kontrolējot savu līderu darbības atbilstību partijas principiem, diendienā publiski jaucoties varas nejēdzībās u. tml., ja arī parādās, tad tikai epizodiski. Atcerējos frāzi no viena krimiķa. Apmēram tā: neraugoties uz ārēju augstprātību, visā viņas (lasi – partijas) tēlā un rīcībā jautās bezpalīdzība, kas parasti vērojama cilvēkos ar revolveri (varu) rokās. Jo tas ir viss, kas viņai ir. Vara.

Bet – tas nenozīmē, ka varas partiju kompleksi, to sociālpolitiskā mazspēja, autoritātes trūkums masās… jākompensē ar jaunu politisku organizāciju sākotnes nepienācīgu ierobežošanu. Protams, iespējams, ka pat vairums šo veidojumu kā bijušas, tā paliks sīkpartijas (un vai tad Saeimā ir kāda pa īstam liela partija?). Ja jums tas nepatīk, piecelieties no dīvāna un izveidojiet kaut ko labāku. Pat ja tie ir vien trīs vai pieci cilvēki – viņiem jāļauj rīkoties bez stulbas reglamentācijas. Vai tā politika vai sabiedriskais darbs, vai uzņēmējdarbība.

Bet varas partijām nav ko pārlieku lutināt savu politisko bezpalīdzību. Jūs, kas pie varas, esat diezgan rūpējušies, lai jūs sargātu ne tikai piecu procentu barjera. Jūs esat rūpējušies par savu pastāvēšanu politisko ideju un to sacensības (diskusijas) nabadzībā. Jūsu ar vismaz pāris pēdējiem Saeimas sasaukumiem saistītās priekšvēlēšanu kampaņas to politiskās vērtības ziņā nav bijušas daudz pārākas par kura katra lielveikala masu patēriņam pievērstajām kampaņām. Varbūt tāpēc jums ir bailes, ka jūs kāds pārspēs, varbūt pat nepiedāvādams nekādu izkoptāku, dziļāku valsts ideju līmeni. Tikai ar svaigākām asinīm. Bet – arī šādā līmenī tas būtu ļoti vēlams. Jo jūsu pašu asinis, jūsu pašu politiskās izlaidības dēļ sāk skābt. Tās top senilas, tās vairs nevārās un nekaist kādu ideju vai principu, bet tikai statusa, tikai varas kā pašmērķa, nevis varas kā līdzekļa dēļ. Jums būtu jāvācas prom, bet jūs esat tik nožēlojami un pārbijušies, ka pat bez nopietna apdraudējuma savam statusam, gribat bezjēdzīgi reglamentēt jaunu politisko organizāciju tapšanu. Lai arī jums pašiem būtu izdevīgi to apsveikt un veicināt. Tāpēc, ka tas liktu jums mobilizēties, savākties kaut kam potenciāli nopietnākam nekā sīkumainie, politiski un idejiski tukšie iekšējie kašķi ar savām viņķelēm un čigānēm. Varbūt tas jūs atgrieztu profesionālā politikā, kuru jūs, būdami pie varas un pastāvēdami bez nopietnas konkurences, tikai ar pamatā etniski, nevis politiski konstruētu opozīciju, sākat arvien vairāk aizmirst. Varbūt tas jūs beidzot iemācītu kvalificēti apieties ar varu. Nevis tik vien kā pielūgt to.