Pret visu slikto, par visu labo

Vēlme dibināt partiju tikai ar ticību tam un šitam (sk. Artusa Kaimiņa manifestu kvp.lv), bez norādes uz idejām, rīkiem un darbībām, kā šo ticību īstenot, mūsdienu kontekstā ir apsveicama sabiedriska aktivitāte.

Tāpat vēlme dabūt varu, pat nezinot, ko ar to iesākt valsts un sabiedrības attīstības dēļ, ir noteikti labāka par publikas (vēlētāju) politisko apātiju un vienaldzību. Tāpēc man nenāk ne prātā smīkņāt par Kaimiņa kunga centieniem. Pat ja šādā iespējamās partijas motivācijas līmenī vārdi – lai «kopīgi cīnītos pret ierēdņu un politiķu patvaļu, izšķērdību un nekompetenci» – ir apmēram tas pats, kas sauklis: «pret visu slikto un par visu labo». Pat ja šajā gadījumā man liktos jēdzīgāk, ja pie varas paliek «pašieceltā politiskā elite», nekā to saņem cilvēki, kuriem kārtējo reizi nav nekāda jēdzīga politiska plāna. Jo reālpolitika šādā visai bezatbildīgā pašapziņas, nākotnes neredzēšanas līmenī var izpausties arī kā jakobīnisms. Taču aizvākt politisko eliti tādā veidā (kā savulaik Francijā vai Krievijā) man brīvā valstī negribētos.

Var, protams, ironizēt par Kaimiņa kunga izpausmēm, taču daudz bēdīgāk ir tas, ka publika (vēlētāji), kura apnikusi skatīties garlaicīgu un neproduktīvu politiku, ir gatava uzlūkot jebkura rakstura pārmaiņas varas līmenī tikai kā izrādi un tik vien kā aplaudēt tām. Arī līdz šim mehāniskus pārkārtojumus varas partiju līmenī vēlētājiem labpaticis uztvert kā politikas satura kvalitatīvas izmaiņas un atkal «dāvāt uzticību» varas līdzšinējās kvalitātes pašatražošanai. Tā, lūk, un nevis Kaimiņa kunga izpausmes ir patiesā traģikomēdija. Ir apsveicami, ka Artuss Kaimiņš mēģina šo pašapmieru traucēt. Bet viņam pašam, manā uztverē, prātīgu padomu devis profesors Skudra – iemēģināt, testēt savu partiju, ja tā 3. maijā tiks nodibināta, pašvaldību vēlēšanās. Tad arī kļūs skaidrs, ko vērts kā politiķis viņš pats un ko vērta organizācija, kuru viņš būs dibinājis.

Savukārt vāju un mazskaitlīgu partiju lērums – tas ir pašas sabiedrības pilsoniskuma indikators. Partiju vairošanās Latvijā pagaidām nav apliecinājums tam, ka vairojusies partiju autoritāte. Un sabiedrības (vēlētāju) politiskā tumsonība acīmredzot ir sasniegusi tādu līmeni, ka tai var piedāvāt nesagatavotus politiskus projektus. Jo vairāk – partijas var tikt Saeimā un «baudīt» varu, būdamas nesagatavoti politiski projekti. Arī Kaimiņa kunga projekts pagaidām ir nesagatavots projekts. Iespējams, viņam ir panākumiem pietiekams protesta potenciāls, iespējams, viņam ir efektīvas polittehnoloģiskas ieceres, iespējams, viņa organizācija dabūs vajadzīgo finansējumu. Bet – man galvenais būtu ar valsts nākotnes praksi saistītu reālu ideju pamatojums. Šajā ziņā Kaimiņa kungs pagaidām aicina mani makšķerēt esošajā peļķē. Iepriekš iztīrot to no vecajām duļķēm, lai piegāztu ar savu neskaidrību par turpmāko.

Taču – vai saimnieciskā, bet jo sevišķi intelektuālā elite pēdējos gados ir izrādījusi īpašu, solidāru uzmanību kādai no jaunajām partijām? Labākajā gadījumā tām gribējies dabūt «kabatas partijas» vai spoilerus (partijas vai kandidāti, kuriem vēlēšanās nav izredžu, bet kas atņem balsis programmas ziņā līdzīgiem). Es saprotu – partiju piedāvājumā pamatoti nav saskatīts uzmanības vērts potenciāls. Turklāt partijas pašas par sevi (bez varas) valsts sabiedriskajā dzīvē izpaužas ļoti vāji, to attīstība ārpus varas ir nemanāma. Darbs, tā teikt, masās partijām neliekas svarīgs. Sākotnēji par spēcīgām uzskatīto varas partiju vairākums ir prom no skatuves, arī tāpēc, ka līderi uzskatījuši par pietiekamu attīstīt partijas tikai «no augšas». Re, kā mums patika, teiksim, Valda Zatlera partija, nobalsojām – 22 vietas Saeimā. Pēc trim gadiem – politisks krahs. Kāpēc? Domājams, arī tāpēc, ka mums, tāpat kā varai, šķiet ērti uzskatīt, ka vēlēšanu diena ir vienīgais brīdis, kurā pilsoņiem piedien kārtot savas politiskās attiecības ar varu. Nākamajā dienā pēc vēlēšanām varam sākt gaidīt brīnumus. Bet, ja brīnumi nesanāk, tad nemeklēt vis sevī, kāpēc nesanāca, bet atkal doties balsot par tiem, kas izauguši no iepriekš par vilšanos lādēto varas partiju mutācijām. Partiju slimības (zemā uzticēšanās, zemā līdzdalība, partiju brendu biežā maiņa, saglabājot iepriekšējos niķus, neskaidra ideoloģija, atkarība no finansētājiem,…) savā ziņā ir arī mūsu pilsoniskuma slimības.