Mūsdienās politiku taisa sēdus. Un viedokļi par politiku to vairumā arī rodas sēdus. Turklāt publiskā troksnī. Pie televizora, pie kafijas, pie kaimiņienes, pie ierēdņa... Politiku taisa un par to interesējas pamatā tādi, kuri nav bērnībā cūkas ganījuši. Kā piedzimuši, tā apsēdināti. Te tas domāts ne vien tiešā, bet arī (un varbūt pat vairāk) pārnestā nozīmē. Jo arī starp dikti šiverīgiem ļaudīm mēdz gadīties bremzes, bet starp it kā nemanāmiem savrupniekiem spēcīgi virzītāji.
Taču – laimīgi tie vecāki, kuriem bijusi māka un iespēja saviem bērniem jau no mazotnes dot just, kas ir nopietns darbs un atbildība par to. Ne tikai savas krūzītes nomazgāšana reizi pa trim dienām. Kam paveicies ar tādiem vecākiem, tiem galvā līdzsvars starp bibliotēku un praksi. Tie mācās no virtuālā to, kas der reālajam, bet tiem neienāk prātā kropļot realitāti, uztiepjot tai sēdētāju virtuālos priekšstatus par praksi. No šādiem ļaudīm es izvēlētos politiķus. Un labprāt no tādiem izvēlētos arī vēlētājus. Sēdētāji lai sēž. Pie televizora un pie ratiem.
Citādi nonākam pie tā, ka politika ne vien Latvijā, bet arī Eiropā ir statisks, palēnināts, sēdošs process. Kur veselīgai sabiedrības un valsts dzīves dinamikai būtu nepieciešams temps, ko pamatā nosaka cilvēki vecumā starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem, tur to pie mums nosaka cilvēki vecumā starp piecdesmit un sešdesmit. Labi ja. Varas un sabiedrības attiecības pamatā tiek kārtotas sēdus pozā. Virtuāli. Tas dod zināmu pamatu uzskatīt mediju varu par bezmaz pirmo varu valstī. Jo parlaments ir tas, ko par parlamentu taisa mediji. Valdība ir tas, ko kā valdību pasniedz mediji.
Varbūt savās tiešās izpausmēs sēdētāji ir pat kustīgi un visādi aktīvi, taču viņu attiecības ar politiku, varu un valsti nosaka sēdus poza un tās mentalitāte. Varbūt tāpēc itin daudzi ciešami pajauni profesionāli praktiķi, tikuši Saeimā, itin kā zaudē vitalitāti un uzvedas kā apvītušas biešu lapas. Jo Saeimā pieņemts būt seniliem un sēdēt. Viens no tādas sēdēšanas rezultātiem – pārliekā distance starp varu un jaunatni. Izglītības politika savā praksē vairāk pielāgota nevis jaunatnes vajadzībām, bet pagājušajā ērā pieaugušu cilvēku priekšstatiem. Rezultāts – jaunatne valstī ir gandrīz tas pats, kas nepilsoņi. Reāls, taču atbilstoši potenciālam neizmantots, savā ziņā atstumts valsts resurss, kam turklāt it kā nevis jānāk līdzvērtīgā konkurencē, bet jātup savā siltumnīcā, kamēr pasauks. Otrs rezultāts – vēstures kritizēšana un tagadnes lamāšana. Lai arī vēsture būtu jāvērtē, bet tagadne jākritizē. Ja tā nav, tad tas liecinot par sabiedrības bailēm no nākotnes un nespēju to moderni modelēt.
Lai arī mediķi teiks, ka sēdus stāvoklis ir visneveselīgākais, te nav runa par darba raksturu. Te drīzāk ir runa par to, ka pasaules uztvere, dzīves vēriens, lietu izpratne tiek pakļauti attieksmei – ir vien tas, ko es sēdēdams varu ar roku aizsniegt. Un, ja kaut kādas lietas nav man pa rokai noliktas, piegādātas, tad pie tā vainīgi kaut kādi citi nelgas.
Ja ar šādu uztveri aplaižas politika, tad gan ir bēdīgi. Un – tā aplaižas. Kā partijas redz cita citu, kāds varas un sabiedrības, abu kopienu attiecību stereotips top eksponēts? Stereotips, kuram labpatīk redzēt lietas vienu pusi. Tā, kā to redz sēdētājs, kurš nevīžo piecelties un aplūkot lietu no visām pusēm. Šī pieeja jaušas ne tikai grupu attiecībās, bet pat grāmatās par prezidentiem, valstsvīriem, baņķieriem, politikā un citādi ietekmīgiem ļaudīm... Atsevišķos tekstos tie top aplūkoti vai nu no priekšpuses, vai nu no pēcpuses. Autoriem bijis slinkums piecelties un apskriet to aprakstītiem ļaudīm apkārt, lai novērtētu visu figūru. Lai gan – visa figūra, tās mehānika būtu svarīga tiem ļaudīm, kas paši kustīgi, kas tāpēc grib zināt pamatā personības tehnoloģiju un tikai pēc tam – intrigu. Taču virtuālajā telpā tādi ļaudis acīmredzot palikuši mazākumā. Savukārt sēdētājiem vismīļākais ir tas, kas ir viņu pašu galvenais orgāns – pēcpuse. Tāpēc, ja vara un sabiedrība pagriezušas viena otrai muguru, tad maz būs tādu, kas centīsies ieskatīties tām acīs. Vērtēs pēcpuses. Un vēlēs pēcpuses, uz kurām reklāmisti uzzīmēs kaut ko simpātisku. Sejai līdzīgu. Sēdētāji apelēs pie sēdētājiem. Politiķi bīsies mainīt pozu, jo to elektorāts pamatā jau sastāv no sēdētājiem. Tāpēc, ka nav garantijas, vai politiķa seja daļai sabiedrības taps pievilcīgāka un populārāka par politiķa pēcpusi. Bet – mūsdienās šādas vai tādas popularitātes zaudējums politiķim nozīmē gandrīz politisku nāvi.
Jānis Streičs nesen teica, ka redz Latvijā citu sabiedrību. Ne to, ko eksponē politiķi vai, riņķodami ap politiku, mediji. Protams, Streičam taisnība. Pats būdams darba cilvēks, viņš cenšas nesaieties ar tukšību un viņam ar virtualitāti nepietiek. Viņam nav sēdētāja, viņam ir darba cilvēka redze. Bet – vai politiķi grib, lai šī sabiedrība ir noteicošā starp vēlētājiem?