Nabadzība = sociāla izolācija?

Gribētos, lai nabadzības aina Latvijā beidzot tiek izvērtēta nevis sabāžot visu vienā čupā, no kuras izdalītas vienīgi vecuma grupas un īpašas riska kategorijas, bet izpētot pašu nabadzību visā tās izpausmju spektrā un secinot, cik šīs izpausmes ir nozīmīgas sabiedrībai.

Sevišķi, ja runa ir par tiem, kas pakļauti nabadzības riskam. Jo viņus pacelt no šī sliekšņa ir vieglāk nekā absolūtos nabagus. Bet, ja es būtu, teiksim, labklājības ministrs, tad, izlasot Centrālās statistikas pārvaldes konstatāciju (sk. LETA, 3.02.2016.), ka Latvijā 2014. gadā nabadzības riskam tikuši pakļauti 606 tūkstoši cilvēku (30,9%), kas ir par 1,3% vairāk nekā iepriekšējā gadā, man ar to nepietiktu. Lai sāktu produktīvi un adresēti rīkoties, man būtu nepieciešama pamatīga papildu izpēte. Šī ir virspusēja, un tikpat virspusēju es to atrodu iepriekšējos gados (nav runa par CSP). Starp citu, saskaņā ar Eurostat datiem, nabadzības riskam pakļauto īpatsvars Latvijā 2014. gadā bijis 35,1% (salīdzinājumam: Bulgārijā – 48%, Rumānijā – 40,4%, Somijā – 16%, Čehijā – 14,6%).

Domāju, ka nav pamata priekam arī par to, ka pērn, salīdzinot ar 2014. gadu, par 2,8% samazinājies absolūto nabagu, «dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto» iedzīvotāju īpatsvars. 16,4% – tas arī ir ļoti daudz. Teju puse sabiedrības uz nabadzības sliekšņa vai zem tā – par ko priecāties?

Tāpat nav pamata sevi slavēt par to, ka ceturtā daļa bērnu, ka «nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars pēdējos piecos gados atrodas 23–25% robežās un salīdzinājumā ar 2013. gadu samazinājies par 1,1 procentpunktu, sasniedzot 23,2% 2014. gadā». Turklāt UNICEF pētījumā konstatēts – laikā no 2008. līdz 2012. gadam nabago bērnu īpatsvars Latvijā pieauga no 23,6 līdz 38,2% (44 000 bērnu zem nabadzības sliekšņa). Tad tika secināts, ka Eiropā vecāka gājuma ļaudīm pievērstās sociālās drošības programmas ir efektīvākas nekā bērniem domātās. Acīmredzot Latvijā neefektīvas ir abas. Jo «2014. gadā būtiski palielinājies iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam – no 27,6% 2013. gadā līdz 34,6% 2014. gadā».

Ko man, nevis lai vaimanātu, kā te, bet sakarīgi spriestu par nabadzību Latvijā, gribētos no pētniekiem uzzināt? Nosaukšu vien dažus aspektus tādā kārtībā, kādā tie domājot nāk prātā.

Gribētos zināt, cik liela šķirba Latvijā pastāv starp cilvēku juridisko līdztiesību un viņu ekonomisko nelīdztiesību. Vai tā otrā ietekmē to pirmo. Ja tiesībsargs ir konstatējis, ka kvotas medicīnā ir antikonstitucionāla būšana un ja zināms, ka pēc kvotu beigšanās ārstēšanās pieejamību nosaka maks, tad laikam gan ietekmē visai būtiski. Proti – formāli sludinātā juridiskā līdztiesība ne vienmēr palīdz būt veselam, netikt sociāli izstumtam un noturēties virs nabadzības sliekšņa.

Gribētos zināt iespējami pilnīgu tā sauktās peldošās nabadzības ainu. Proti, cik un kādu iemeslu dēļ cilvēki tikuši no nabadzības sliekšņa uz augšu, cik un kādu iemeslu dēļ nokrituši zem tā. Tad varētu precīzi domāt par to, kā vienus cēloņus veicināt, otrus novākt.

Saistībā ar iepriekšējo gribētos zināt arī pilnvērtīgu primārās un sekundārās nabadzības raksturojumu. Jo pirmajā gadījumā cilvēks tiek ar sevi, savu saimniecību galā, bet viņam nav resursu, lai paceltos, otrajā gadījumā līdzekļi varbūt pat būtu, bet cilvēks neprot tos likt lietā. Katrā no šiem gadījumiem, ja gribas uzlabot kopainu, nepieciešami atšķirīgi atbalsta vai ietekmēšanas instrumenti. Problēmas profilaksei būtu labi novērtēt arī nosacīto nabadzību (cilvēks formāli nav pakļauts nabadzības riskam, ir paēdis un apģērbies, nomaksājis rēķinus, bet – viņam nav pieejama izglītība, kultūras notikumi u.tml.). Visbeidzot – kāda tad Latvijā ir stabilā vai «mantotā» nabadzība, kuras dēļ skolā, pie ārsta, pie dabiskas saskarsmes vides, iespējams, netiek bērni jau otrā vai trešā paaudzē?

Iespējams var priecāties par to, ka nabadzības riska slieksnis Latvijā 2014. gadā bija 291 eiro mēnesī (3492 eiro gadā). Priecāties par to, ka šis slieksnis nav kā Rumānijā – 1173 eiro gadā. Bet vēl lielāks prieks būtu tad, ja Latvijas sociālās sistēmas līdz ar valsts politiku kopumā beidzot kļūtu efektīvas un mēs no nabadzības līmeņa ziņā augstākajām vietām Eiropā tuvotos, piemēram, Luksemburgai, kur par nabagu sevi varot turēt tas, kurš gadā pelna ap 18 500 eiro.