Jaunā valdība – strādās vai izliksies?

Droši vien Saeima drīzumā atzīs tai piedāvāto ministru komplektu par valdību. Lai arī manā uztverē tas, ko mēs pāris mēnešus vērojām, nebija tik daudz valdības veidošanas, cik nākamās Saeimas vēlēšanām pievērsts koalīcijas partiju pašsaglabāšanās (pie varas) process. Jo valdības veidošana nebija principiāli pakārtota Māra Kučinska nosaukto prioritāšu būtībai. Sevišķi viņa apsveicamajai vēlmei pārlikt uzsvaru no resorisma uz prioritāšu kompleksu izpratni un īstenošanu. Tas, kā parasti, bija politiskās konjunktūras noteikts process. Pat medijus vairāk interesēja, cik krēslu kura partija dabūs. Nevis – cik katrs kandidāts bijis vai būs vērts kā ministrs. Es uzskatu, ka jaunā valdība nosaukto prioritāšu reālas īstenošanas labad paveiks ļoti maz. Tāpēc, ka koalīcijas partiju pašmērķu dēļ nespēs aizvākt sekojošus šķēršļus.

Pirmkārt, tāpēc, ka lielā mērā to neļaus civildienesta (ierēdņu korpusa) kvalitāte un pašmotivācija. Bet tikai divi no tiem, kuri bijuši ministri un grasās tādi būt arī jaunajā valdībā, ir mēģinājuši veikt savās ministrijās saprātīgas, pārvaldes uzlabošanai domātas izmaiņas. Principiālā līmenī lecies ar valsts politiskās gribas izpildītājiem tajā vai citā nozarē nav neviens. Un neleksies. Lai arī vērā ņemamā līmenī pakārtot resorus Kučinska tēzei bez lekšanās ar Saeimu un Valsts kanceleju nebūs iespējams.

Otrkārt, tiek prognozēts, ka arī jaunā valdība koalīcijas iekšējo kašķu dēļ lemta labilitātei. Iekšējā spriedze koalīcijā saglabāsies. Iespējams, Vienotība centīsies novest ZZS savā līmeni. Taču – līdz vēlēšanām atlikušais laiks jau sasniedzis slieksni, kad vēlētājus kaitinošas ākstības būtu jāizbeidz. Sevišķi, ja tev nav pārliecinošu valstisku sasniegumu, ko uzrādīt. Tāpēc jaunā valdība var turēties labāk nekā iepriekšējā. Bet – līdzko populisma deva ministru rīcībā šķitīs viņu partijām nepietiekama, līdzko Ministru prezidents pieprasīs ķerties pie neērtiem (iepretī ierastajam), taču noteiktajām prioritātēm nepieciešamiem pārkārtojumiem, kurus arī vēlētāji noteikti jutīs, miera atkal nebūs. Un tomēr – tik ilgi, kamēr koalīcijas partijas sapratīs, ka būtu galīgi aplam laist laukā no rokām tik būtisku priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu kā valdība, kamēr tās turēsies pie šīs atziņas kā vienojošas, tik ilgi situācija no malas var likties samērā mierīga, pat stabila. Arī tāpēc, ka atkārtoti nesaskaņu «paraugdemonstrējumi» draud koalīcijas partijām vai nu ar pazušanu no politiskās arēnas, vai arī ar pārvietošanos no priekšplāna perifērijā. Tādas muļķības pirms vēlēšanām atļauties nedrīkst.

Treškārt, Māris Kučinskis prātīgi teicis, ka valdībai jājūt aizmugurē Saeima. Bet, ja pieņemam, ka tā ir bijis, un salīdzinām to, kā ir bijis, ar atsevišķu ministriju rezultativitāti, to valstiskajiem panākumiem, tad jājautā – vai šī aizmugure tiešām bijusi efektīvs valsts gribas noteicējs? Un – vai Kučinska valdība «piespiedīs» Saeimu tādai būt? Ja nepiespiedīs, valdības deklarācijas vārdi un kompleksie ar to saistītie nodomi atkal paliks tikai vārdi un nodomi. Te es piekrītu savulaik Latvijas ceļa ministram Andrim Bērziņam, kurš nesen (Diena, 23.12.2015.) teica: «Latvija ir nonākusi tādā situācijā, ka vairs nevar atļauties valdību, kura tikai izliekas, ka strādā.»

Ceturtkārt, arī apstākļu, rutīnas vara var izrādīties spēcīgāka par ministru labo gribu. Šajā sakarā man visvairāk žēl iespējamās finanšu ministres. Ja man izrādīsies taisnība un mērķtiecīgs, sinerģisks valdības kopdarbs atkal būs neiespējams, tad esmu ar mieru derēt, ka viņa, lai cik gudra būtu, pat gribēdama nespēs veikt tos uzdevumus, ko, būdama ekonomikas ministre, uzkrāvusi sev kā finanšu ministrei. Proti – «nozaru politiku formāli veido attiecīgās ministrijas, tomēr pēc būtības to nosaka Finanšu ministrija, kura lemj par visu – kādu skolotāju skaitu varam atļauties, un beidzot ar to, kādas būs uzņēmēju atbalsta formas. (..) Patiesībā vajadzētu būt ilgtermiņa plānam, kas ir saistošs arī Finanšu ministrijai.»

(D. Reizniece-Ozola, Diena, 10.11.2014.) Vai: «Latvijā jau gadiem izveidojusies prakse, kad Finanšu ministrija grib iejaukties nozaru politikas veidošanā.» (Diena, 14.12.2015.) Tātad FM gaidāmas pārmaiņas attieksmē pret nozaru politiku, gaidāma minētā plāna iniciēšana. Jautājums – kurš viņu, kurš Kučinski atbalstīs no sirds? Vispārējā gaisotne šajā vidē man šķiet tāda, ka viņi ātri vien var palikt vientuļi.