Nauda garām veselībai
Veselības aizsardzības sistēmas veidotāju un vadītāju sacītā iedrošināts, jūtos arvien vairāk sagatavots un kvalificēts pats savai ārstnieciskai praksei.
Jo, ja muldēšanu var atļauties sistēmas, nozares līmenī (piemēram, viens funkcionārs publiski pauž – veselības aizsardzības nozarē naudas diezgan, tikai tās izlietojuma sistēma ir neefektīva, cits tajā pašā laikā: nozares budžets četras reizes par mazu), tad kāpēc gan šo stilu nepārņemt un neuzskatīt par pietiekamu arī attiecībās ar pacientu? Tam es jūtos lieliski sagatavots. Un, vai tad laikā, kamēr slimnieks «gaida rindu», tiek piekopts kaut kas cits? Vai tad cilvēku, kurš nav ticis dzīvošanai noteikto kvotu apjomā (tāpat – nav ticis pie vajadzīgajiem izmeklējumiem) un ir nabags, sistēma nesūta tuvāk kapiem? Turklāt šī attieksme, šis manā uztverē apzināti koptais stils labi raksturo sistēmas «evolūciju». Pirms kāda laika šī attieksme pamatā skāra pacientu netieši caur, teiksim, objektiem vai medicīnas personālu (piemēram, atsakot budžeta finansējumu lauku slimnīcām; vairojot «sadegšanas sindromu» ārstu vidē; nespējot tuvināt veselības aprūpes finansējuma piešķirto IKP daļu ES vidējam līmenim; uzturot pašu pieņemto māsterplānu kā ilūziju utt.), bet tagad tā arvien ciniskāk tiek vērsta pret cilvēku tieši. Tā ka es varētu būt «dakteris» tieši šajā laika posmā – no pieteikšanās rindā pie profesionāļa līdz dienai, kad profesionālis vīžos cilvēku ārstēt. Un laikā, kad līdz ar kvotu izbeigšanos izrādās, ka sistēmas līmenī beidzies arī profesionālais pienākums. Vai arī tas tiek saistīts tikai ar uz ielas paceltiem bomžiem.
Kāpēc gan ne, ja veselības politikas kvalitāte nepārtraukti apliecina, ka sistēmai visvairāk nepieciešami idioti (vai tad kadru kustība, kadru nodrošinājuma līmenis un kadru deficīts nozarē apliecina ko citu?), un ja galvenais sistēmas produktivitātes apliecinātājs vairs nav ārstēšana bet funkcionēšana (vai tautas veselības kopaina un dinamika gadu gaitā apliecina ko citu?)? Un pagaidām man šķiet, ka arī kārtējā topošā valdība grasās uzturēt veselības aizsardzību kā prioritāti labi ja sistēmas funkcionēšanas, bet ne rezultāta līmenī. Pat kārtējo reizi no atvilktnes izvilktā obligātās veselības apdrošināšanas idejas efektivitāte atkal netiek pamatota saistībā ar reālo sociālekonomisko situāciju. Tostarp ļaužu skaits, kam nav no kā maksāt nodokļus vai kuri maksā tos citur, ir tikai audzis. Pati par sevi šī ideja ir labs indikators tam, cik lielā mērā Latvijas politika atbilst slavenajai Konrāda Adenauera tēzei: «Vislabākā veselības politika ir veselīga ekonomika.»
Protams, veselības aprūpei, tautas veselībai jābūt pastāvīgai izpildvaras prioritātei. Bet, ja veselības aizsardzība tiešām ir bijusi, ir valsts vadītāju, valdību prioritāte, tad kāpēc stāvokļa raksturošanai pievērstā prioritātes īstenotāju retorika attieksmē pret nozarei būtisko gandrīz nav mainījusies kopš 1992. gada, kad Ministru kabinets uzdeva Labklājības ministrijai izstrādāt normatīvus «veselības aprūpes finansēšanas sistēmas filozofijas maiņai». To ir vieglāk par vieglu atklāt, citējot ministrus. Sākot ar Edvīnu Platkāji un beidzot ar Gunti Belēviču. Jā, ir parādījušās jaunas iekārtas, jaunas tehnoloģijas, jaunas zāles, jaunas institūcijas, finansēšanas un darba organizācijas un tā birokratizācijas modeļi... bet – vai to var saukt par nozares attīstību? Tas, ka ministri laika gaitā, atkārtojot vienu un to pašu, neuzrāda sistēmas (!) izveseļošanās pazīmes, liecina, ka pastāvējusi un pastāv pašmērķim, nevis rezultātam pievērsta politika. Un tāda tā grasās būt arī turpmāk. Jo sistēma nespēj ne tikai nobremzēt mirstību vai pārtraukt pašu ārstu regulārās (1999., 2003., 2007., 2011., ...), valdībai adresētās konstatācijas: «daļa no cilvēkiem pāragri mirst novājinātās un aizvien grūtāk pieejamās veselības aprūpes dēļ» (V. Keris, G. Anča, D. Brūvele, J. Kalējs, atklāta vēstule, 28.11.2011.), bet atbildēt pat uz visprimitīvākajiem jautājumiem – kāpēc rindas ir ikdienas, nevis kāda pārejas stāvokļa raksturlielums: kāpēc gaidīšanas ilgums palielinās; kāpēc, ja veselība ir valsts prioritāte, pastāv kvotas; kāpēc apgrūtināta izmeklējumu pieejamība utt. Nav naudas? Iespējams. Taču, vērtējot te nosaukto un nenosaukto, pārsteidzoši ilgtspējīgo problēmu cēloņus, daudz svarīgāk liekas saņemt atbildi uz jautājumu – kāpēc esošā nauda ir gājusi un turpina iet garām iedzīvotāju veselībai?