Ar Piebalgu nepietiks

Lai Vienotība savu vēlētāju balsis neatdotu citiem, tai jānomauc pašai sev āda un jāveic nopietns skeleta remonts. Ar veco ādu nekāda veco panākumu reanimācija Vienotībā, ciktāl tā atkarīga no patiesas, nezombētas vēlētāju attieksmes, vairs nebūs iespējama. Turklāt, ja nemainītu ādu un mēģinātu iztikt bez pienācīga partijas satura sakārtošanas, tad jebkura līdera ikona, lai cik labs tas būtu, nespēs nomākt iespaidu, ko patlaban rada partijas publiskā ikona, kuru pati Vienotība pacentusies iztaisīt par pornobildīti. Andrim Piebalgam vai kādam citam nepietiks «uzņemties vadību», viņam turklāt nāksies pārliecināt vēlētājus par to, ka viņš nevada politisku bordeli.

Dzintars Zaķis, savulaik sacīdams: «Politiķis ir cerību tirgotājs. Arī Vienotības kā apvienotas, lielas partijas vadītājam būs jāmāk tādam būt» (NRA, 17.01.2011.), droši vien nedomāja, ka pats un partija devalvēs vārdu «tirgošanās» līdz panelim (vai, kā tagad, plēšoties par vietām jaunajā valdībā, līdz portfeļu «tirgum»). Ka bezrūpība attieksmē pret partijas pienācīgu stiprināšanu liecinās, ka galu galā taisnība varētu būt sākotnējiem tās veidošanas skeptiķiem. «Nav jēgas izveidot lielu partiju, kas iekšēji būs vāja» (A. Pabriks) vai – «tie, ar ko tā gribam apvienoties, valsti nevis izglābuši no bankrota, kā paši skandē, bet pārdevuši. (..) Izskatās, ka, baidoties no oligarhu naudas ietekmes, partijas baidās pašas no saviem zemajiem morāles standartiem» (J. Dzenis, NRA, 5.03.2010.). Ko Vienotība var likt tam pretī šodien? Kādus morāles standartus?

Andris Piebalgs uzskata, ka «Vienotība ir evolucionējusi» (NRA, 27.01.2016.). Ja tas tā, kāpēc šī evolūcija nav saskatāma partijas reitingos, tās līderu autoritātē? Kas par to liecina? Sevišķi, ņemot vērā to, ka Vienotība vairāk nekā piecus gadus dominē koalīcijā. Veiksmes stāsts? Uzņēmējdarbībai pievilcīga vide (stabila nodokļu politika), tautas veselības kvalitāte, izglītības sistēmas sakārtotība...? Ja Vienotība ir evolucionējusi, kāpēc publiskajā telpā no pašas partijas puses dominē iekšējie privātie naidi, nevis šīs evolūcijas apliecinājums?

Arī sadarbības ar Vienotību līgumpartneris (Jēkabpils reģionālā partija) Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs, pateicis, ka «Vienotība pati vainīga pie tā, kas pašlaik notiek», paredz, ka gadījumā, «ja Vienotība paturēs varas grožus savās rokās, tad partijas reitingus triju gadu laikā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām var ļoti viegli pacelt. Piemēram, katru gadu iedot pa 50 miljoniem akūtajām nozarēm, kas šobrīd pieprasa algu paaugstināšanu, un reitingi kāps augšā.» (radio1.lv, 10.01.2016.) Tas jau šķiet reālāk. Administratīvais resurss (sevišķi, ja vēlētāji turpinās izturēties pret vēlēšanām kā kampaņas spēlīti) tiešām var nodrošināt Vienotībai vismaz iekļūšanu nākamajā Saeimā. Turklāt, ja pietiekams uzņēmēju skaits neredzēs, ka izdevīgāk būtu likt uz kādu citu varas partiju, tad tie nopirks Vienotībai varu, lai tā turpina tirgot viņu cerības. Tātad – kapitāls, «aparāta» resursi un vēlētāju īsā atmiņa ir tie balsti, kas, visticamāk, noturēs Vienotību varā. Tā var notikt, arī pateicoties tam, ka politiskā konkurence ir ļoti vāja. Vai varbūt jūs šobrīd redzat kādu politisku spēku, kurā, nevis sajūtu vai attieksmes, bet savu interešu vadīti, jūs vēlētos investēt? Es neredzu. Pagaidām nav parādījies (ieskaitot ZZS un NA) politisks spēks, kas izskatītos ambiciozāks par Vienotību. Ja tāds būtu, tad tagad nebūtu komiskās laipošanas un mīlināšanās ap Vienotību. «Vecās koalīcijas» saglabāšanas vārdā. Iespējams, ZZS vēlas, lai Vienotība pati dara, ko plānojusi (sk. lielu daļu potenciālās valdības deklarācijas), nevis pataisa ZZS par peramo puiku. Lai arī manā uztverē Saeimas resursi ir pietiekami, lai gudrs līderis dabūtu stabilu valdību arī tad, ja Vienotība ņem, ko tai dod. Vai arī bez tās.

Man par to, ka Vienotība grib (grib, nevis jau spēj) sakopties, liecinātu vismaz divas lietas. Pirmkārt, spēja nopietni izturēties pret savu programmatisko pamatojumu. Patlaban tas salīdzinājumā, teiksim, ar Latvijas ceļa vai Tautas partijas dokumentiem nav pat bērna šļupstu vērts. Arī partijas iekšējiem strāvojumiem jābūt šajā ziņā definētiem. Otrkārt, spēja kardināli, principiāli mainīt deputātu kandidātu sarakstu (īpaši – tā spici) pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Proti, man gribētos redzēt, ka Vienotība (kā partija) spēj ne tikai muldēt, bet arī domāt un ka tā spēj sarunāties ne tikai pati ar sevi, bet arī ar cilvēkiem, tautu.