Internets ir Dieva dāvana. Muļķība arī
Pāvests Francisks nesen izteicās, ka internets un sociālie tīkli ir Dieva dāvana. «Ja vien tos lieto ar prātu.»
Pāvests Jānis Pāvils II savulaik teica, ka arī muļķība ir Dieva dāvana. «Tikai nevajag to izmantot pārāk bieži.» Man liekas, ka tieši šo abu (industriālā interneta, «intelektuālo» iekārtu, tīkla, biotehnoloģiju,… un muļķības) attiecības pamatā noteiks to, vai tā sauktā ceturtā industriālā revolūcija, kurai nupat bija veltīta kārtējā Vispasaules ekonomikas foruma sesija Davosā un kura mainīšot ne tikai cilvēces darbību, bet arī pašu cilvēci, cilvēku identitāti, ļaušot cilvēcei pacelties jaunā «sabiedriskās un morālās apziņas līmenī, kura pamatā būs visu uz planētas mītošo cilvēku kopīgais liktenis», vai arī tā «robotizēs cilvēci, atņems cilvēkiem sirdi un dvēseli» (foruma prezidents Klauss Martins Švābs).
Es uzskatu, ka pagaidām muļķība ir spēcīgāka par internetu. Jo neredzu, ka globālā līmenī tīkla integrācijas iespējas un saturs tiektos uz kādu augstāku sabiedriskuma un morālās apziņas līmeni. Es gan neesmu ne ekonomists, ne politiķis, kuriem, cik esmu novērojis tagad un secinājis, lasot par iepriekšējām industriālajām revolūcijām, piemitusi krietni lielāka tieksme fetišizēt jaunās tehnoloģijas, nekā šo tehnoloģiju izgudrotājiem un ieviesējiem. Bet – esmu izbijis tehnokrāts, šīs ceturtās revolūcijas akmens laikmetā arī matemātiķisprogrammētājs. Turklāt man bija ļoti labi pasniedzēji. Viņu iespaidā uzskatu, ka mobilie telefoni, internets, 3D printeri,… ir tik vien kā lietas. Viņi teica: ja es sākšot domāt savādāk, pataisīšot lietas par elkiem, tad vairs nebūšot spējīgs tās apjēgt, pilnvērtīgi izmantot, uzlabot un zināt to patieso vietu. Mani pasniedzēji jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem samērā labi redzēja šīs ceturtās revolūcijas milzīgo potenciālu. Viņi teica, ka šo revolūciju vēl lielākā mērā noteiks cilvēka vājums un slinkums. Tāpēc nesalīdzināmi vairāk un savlaicīgāk nekā iepriekš jādomā, kā izslēgt šīs revolūcijas augļu izmatošanu ļauniem nolūkiem. Viņi uzskatīja, ka mācīties lidot būtu vērtīgāk nekā uzlabot lidmašīnas, ka pilnveidot smadzenes tā, lai atbrīvotu to fantastisko jaudu, būtu svētīgāk nekā aizstāt tās ar globālo tīmekli. Viņi, paši izgudrodami vai matemātiski formulēdami lietas, mēdza pašironiski atkārtot, ka mana perspektīva līdz ar viņiem ir – būt mūsu radīto lietu vergiem. Bet pāvests Francisks vēstījumā forumam rakstīja: tehnoloģiskā attīstība ir jāpārvalda cilvēkam, nevis jāļauj, lai tehnoloģijas dominētu pār cilvēku. Tā ka – ja saistībā ar šo ceturto industriālo revolūciju, ar tās tehnoloģijām, ar pašu tehnoloģiju konstrukciju un saturu tiek saistīti vārdi «cilvēks», «cilvēce», «morāle», «identitāte»,… tad ne tikai tehnokrātiskajam, bet arī humānajam jābūt šo tehnoloģiju organiskam pirmelementam. Citādi muļķība skries pa priekšu arī šai revolūcijai.
Jā, šajā ziņā mani biedē iepriekšējā pieredze, kad nenoliedzamais industriālo revolūciju nākotnes, laikmeta griežu potenciāls, manuprāt, tika šā vai tā rezumēts karā. Arvien asiņainākā. Pagaidām neredzu, ka mēs būtu spējuši radīt zāles pret karu, ka mūsu tehnoloģisko ģēniju būtu kļuvis neiespējami izmantot kā nāves ieroci. Turklāt neesmu pārliecināts, ka vairākums šā gada Davosas foruma dalībnieku, ja ar tie sadzirdēja pāvesta Franciska lūgumu: nodrošināt, lai «ceturtā industriālā revolūcija», kas ir zinātnisko un tehnoloģisko inovāciju rezultāts, nenoved pie cilvēka personas sagrāves, pie viņa aizvietošanas ar mašīnām bez dvēseles, kā arī pie mūsu planētas pārtapšanas tukšā dārzā, no kura prieku gūst tikai daži, nez vai ir gatavi izmantot savas iespējas un ietekmi, lai tā rīkotos.
Tātad – ja kapitāls, ekonomika redzēs šajā revolūcijā tikai ekonomisko efektivitāti, ja vara redzēs tajā tikai jaunas iedzīvotāju kontroles un izsekošanas iespējas, ja naturāli piepildīsies tas, ko paredz Klausa kungs: arvien lielāku atšķirību izzušanu starp tādiem jēdzieniem kā karš un miers, karojošā un nekarojošā puse, arī varmācība un nevardarbība, tad nav pat ko cerēt uz augstāku sabiedriskuma un morāles līmeni pasaulē. Uz to var cerēt tikai tad, ja cilvēki, to kopums jūt, ka ir noteiktam laikmetam, valstij, notikumam kaut ko vērti.